"Greja 50 nokrāsas" un "Atrodi savu Everestu"

Nolēmu uzrakstīt vēl vienu  rakstu par nesen izlasītajām grāmatām.
Šoreiz grāmatu tēmas nebūt nav tik vienādas un arī mans viedoklis par šo grāmatu kvalitāti ir krasi atšķirīgs.

Greja 50 Nokrāsas

Vairākkārt izslavēta grāmata, kura iekļuvusi amazone.com topā, kā vispārdotākā grāmata. Lai gan runas par  šo literāro darbu bija pieklusušas, tomēr nolēmu uzrakstīt recenziju par  viņu, jo drīzumā gaidāma grāmatas ekranizācija un tikai pavisam nesen šis bestsellers nonāca arī manās rokās.

Vai skolu obligātā literatūra rada skolnieka naidu pret grāmatām?

Es vēl joprojām atceros, ka mana pirmā interese pēc literetūras, radās jau tad, kad omīte lasīja priekšā grāmatas.  Vēl atceros, kā centos izlasīt dzirdētās pasakas pati, biežāk teikto piefantazējot, nekā reāli izlasot.

Ideoloģiskā burvība par to, ka aiz katra sliktā notikuma sekos kaut kas labs un, ka tu vari būt jebkas, mani pilnībā apbūra. (Nemaz nerunājot par lielo sapni reiz pretendēt uz princeses troni.)
Lai radītu interesi par grāmatām, bērnam ir jāsniedz materiāls, kuram viņš tic vai vēlas ticēt, grāmatu, kura spēs  ieintriģēt un raisīt pārdomas vai lietas par ko sapņot.

No tēmas "Leinas Pērles"

Lasot savus vecos konkursu un literatūras darbus, sirsnīgi pasmējos, kāds samākslots filozofs no manis veidojas.  Nolēmu padalīties arī ar jums ar savām filozofa  "pērlēm"

[...]

Reizēm šķiet, ka ķermenis cilvēkam ir tā pat vien, skata pēc. Tā teikt, lai eksistētu. Patiesajā dzīves ceļā mūs ved sajūtas jeb dvēseles alkas, ķermenis sniedz tikai papildus krāšņumu. Varbūt tā var skaidrot bailes no nāves - mēs vienkārši baidāmies zaudēt krāšņo.
(Tēma:Dvēseles ceļojums)

[...]

Tā vien varētu šķist, ka latvietis ir līdzīgs mājlopam, jo viņš kā aita lielākoties māk tikai blēt.
(Tēma: Nezināma)

6 nelieli triki kā izskatīties labāk fotogrāfijās.

Fotogrāfi zina vairākus noslēpumus, kā nobildēt cilvēku, lai viņš izskatītos lieliski jebkurā bildē, Taču, ja gadās, ka tevi fotogrāfē cilvēks, kurš nemāk tevi "piekoriģēt" un ļaut justies ērti kameras priekšā, lai tu neizjustu saspringumu pozējot bildēm, tad iespējams, šie ieteikumi tev noderēs.

Kā popularizēt savu youtube kanālu?

Centies sevi popularizēt arī tādā interneta vietnē kā youtube, bet vēl neesi sasniedzis gaidītos panākumus?


Vērtē no savas pieredzes.

Ir vērts atcerēties, ka youtube ir mazais šovbizness, ja vēlies, lai tevi ievēro, tev jāsaprot, kas cilvēkus patiesībā interesē.
Kas tevi interesē citu youtuberu videoklipos? Kas tev šķiet aktuāls un piesaistošs?  Tendences par kurām esi dzirdējis/usi vai par  kurām runā tavi draugi un paziņas. Tev jāizprot, kas apkārtējos interesē, lai tavi video būtu aktuāli un interesanti arī skatītājiem

Ko nagi var pastāstīt par tavu veselības stāvokli?

Vienmēr jāatceras, ka veselībai ir jābūt pirmajā vietā, tāpēc jūtot kādas saslimšanas pazīmes, vienmēr laikus ir jādodas pie ārsta. Taču ne vienmēr mēs laicīgi spējam ievērot šīs saslimšanas pazīmes.

Nesen uzzināju, ka arī cilvēka nagi var veidoties atkarībā no ķermeņa veselības stāvokļa. Gribu tikai atgādināt, ka vienmēr pastāv arī izņēmumi un attiecīgais gadījums var neatbilst jūsu veselībai.

Nagu problēmas un to iespējamie cēloņi.

Vai tu tā spētu?

Mans viens no visgrūtākajiem darbiem noteikti ir bijis - Invalīdu sporta spēļu tiesāšana.  Tik emocionāli grūts darbs, strādāt ar invalīdiem, ja tev nav bijusi iepriekšēja pieredze.  Tas bija mans pārsteigums, cik labi pat es pratu sadarboties ar pavisam aklu cilvēku, stafetē "lekšana ar kartupeļu maisu", kur cilvēks neredz ne starta, ne finiša līniju vai vispār virzienu uz kuru lekt.

Un mani pārsteidza, cik mierīgi es spēju novadīt stafeti, ne reizi neizplūst asarās, kaut redzot šo cilvēku prieka pilnās sejas un emocijas, kuras plūda no viņiem aumaļām, mana sirds vai lūza uz pusēm. Tik reti tagad bērnos spētu ievērot to maigo pieķeršanos, kad viņi ierauga cilvēkus pārģērbtus dzīvnieciņu kostīmos. Tās trauslās rokas, kas apķeras ap šo cilvēku kostīmā, tie smaidi un spožās acis, it kā viņu priekšā stāvētu kāds pasaules brīnums.

Tik daudz ko nenovērtējam mēs, taču,  cik daudz kas nozīmē šiem bērniem ar invaliditāti. Cik laimīgi daži bija par iespēju nobildēties vai apskauties arī ar mani pašu. Un kad pasākuma beigās arī man ir prieks un gandarījums par sniegto prieku un uzmundrinājumu šiem cilvēkiem, ejot laukā no sporta centra, šķita, ka nu būs brīdis, kad salūzīšu pavisam.
Aiz manis gāja kāda dalībniece, kura sajūsmināti iesaucās, ka tagad viņa bērnunamā varēs stāstīt, ka ir bijusi sacensībās.

Un re, nepietiek ar to, ka cilvēks ir invalīds, viņš aug bērnunamā, taču nereizi nav zaudējis savu prieku un pozitīvismu.

Vai tu tā spētu?

Psiholoģijas žurnāls un pastaiga pār uguni.

   Pēdējā laikā mans izaicinājums sev pašai nav izvērties visai veiksmīgs. Bieži nepietiek laika vai spēka, ceļos sešos no rīta , mājās atbraucu vienpadsmitos vakarā un esot visu dienu aktīvā darbībā, nav vairs spēka pat ieslēgt datoru. Un tomēr cenšos savu laiku sakārtot, tā lai visu paspētu un brīvajā laikā lieki neslinkotu, jo slinkošana ir viena no manām favorīt nodarbēm šosezon. Un lai atradinātu sevi no šīs kaites, katru brīvo brīdi cenšos aizpildīt ar kaut ko lietderīgu.
   Pozitīvā lieta, laikam esmu atradusi sev pagaidu favorīt žurnālu - Annas Psiholoģija.
Interesanti ieteikumi, pamācoši un motivējoši raksti un psiholoģija apskatīta no visdažādākajām pusēm. Tā kā pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar psiholoģiju, tad arī žurnāls  spēja piesaistīt uzmanību un ieinteresēt mani kāri tvert ikvienu uzrakstīto vārdu.

Skola un manipulācija?

Skola, iespējams, vienīgā lieta, kas šobrīd riņķo man pa galvu un, iespējams, vienīgais temats blogam, kas man nāca prātā.  Taču nav jau slikti, ņemot vērā, ka mana bloga mērķauditorija lielākoties ir skolnieki.

Tātad, skola,  cenšos izdomāt visbūtiskākās lietas, ko tā man 11 gadu laikā ir iemācījusi, kādu zināšanu bagātību man šie obligātie priekšmeti ir snieguši, taču lielākoties spēju tikai domāt par liela daudzuma man neaktuālas informācijas zubrīšanu. Vislielākai ieguvums jau ir bijis tajos priekšmetos, kuru tēmas neapzināti ir saistījušās ar cilvēku un dzīvi, kas man ļāvis nonākt pie vispārīgiem secinājumiem un dzīves gudrībām.

Kur iegūt finansējumu studijām ārzemēs?

Ja nomoka jautājums, kur iegūt finansējumu studijām ārpus Latvijas, kurā valstī studēt un kādā programmā, tad šis var būt piemērots tev:

Studentu Finansiālais Atbalstu Fonds

Ir organizācija, kura atrodas Igaunijā, bet to finansē Eiropas Savienība. Š

ī organizācija pēc tavas motivācijas vēstules atradīs tev vispiemērotāko augstskolu Eiropā, sniegs finansējumu, kā arī informāciju par budžeta vietām vai mācību kredītiem.

Kā tu izmanto tehnoloģiju?

Pirms pāris nedēļām uz skolu bija ieradušies televīzijas raidījuma "Aizliegtais Paņēmiens" veidotāji un vadītājs, piedāvājot manai un paralēlklasei piedalīties eksperimentā.
Lai piedalītos eksperimentā, bija nepieciešams nedēļu pierakstīt savus ieradumus izmantojot telefonu, datoru, televizoru utt.  Visā visumā, nedēļu sīkumaini pierakstīt savu dienas plānu, iekļaujot skaitu, cik daudz reizes tu ieskaties telefona ekrānā dienas laikā, cik ilgu laiku tu pavadi izmantojot aplikācijas, sociālos portālus utt.
Tālāk, šis plāns tiek nodots izvērtēšanai un tikai 10  cilvēkiem tiek noteikta digitālā diēta, kura jāievēro veselu nedēļu, bet pēc tam, jādalās savā pieredzē kameru priekšā.

"Stikla Kupols" un "Emma Glorija un Sarkanā Ilgu Grāmata"

Šajā rakstā nolēmu uzrakstīt recenziju par divām grāmatām, kas, manuprāt, veiksmīgi attēlo depresiju vai drūmo garastāvokli, smagu dzīves posmu, grāmatas, iespējams, ļaus nedaudz savādāk raudzīties uz mūsu cilvēcisko pusi.

Depresija mūsdienās ir visai izplatīts psihisks stāvoklis, nu var teikt jau arī slimība. Kad jāsadzīvo ar cilvēku, kurš ciešs no šīs slimības vai cietējs esi tu pats, izlasot grāmatu, rodas jauns viedoklis par Depresiju un cilvēkiem, kas ar to slimo.

Visspilgtāk to ataino Sivijas Plātas grāmata "Stikla Kupols". Izlasot autores biogrāfiju, uzzināju, ka  arī pati autore ir saskārusies ar dažādām grūtībām, kas radījis emocionālu vājumu un depresiju, kura pamazām grauzusi viņu no iekšas. "Stikla Kupols" ir bijis autores pirmais un pēdējais romāns, jo iepriekš Silvija Plāta ir izdevusi tikai dzejas krājumus. Grāmata ataino viņas izjūtas,  viņas domas, "Stikla Kupols" ir neliela biogrāfija par viņu pašu. Tumšā puse - Gadu pēc grāmatas izdošanas autore veica pašnāvību.

Mans īsais raksts

Pieturoties pie manas ieceres, dienā publicēt vienu rakstu, šeit top mana nākošā emuāra ziņa.

Divas nedēļas atpakaļ es biju Turcijā, tieši tāpēc pievienoju dažas bildes no mana brauciena.

Šo bilžu galvenais mērķis bija labi izskatīties instagramā un noteikti atstāt pāris jaukas atmiņas no brauciena.

Runājot par pašu braucienu,  laikam nekad nespēšu palikt nepamanīta.

 Savā pēdējā vakarā, es tiku uzaicināta uz bildē redzamās skatuves, nodejot kopā ar vadītājiem pēdējo deju un līdz ar dejas beigām es tiku iepazīstināta viesnīcas viesiem.  Visu šo vakaru laikā, pirmo reizi pārliecinoši un skaļi izskanēja vārdi Latvija un Leina. Tas atsauc pozitīvas atmiņas, jo ikreiz gribas pasmaidīt, atceroties savus neveiklos deju soļus un, ka tovakar man vairs nevajadzēja iepazīstināt ar sevi vai valsti, kurā dzīvoju, jo visi kas mani redzēja, jau atcerējās mani. 

Jauns pārbaudījums sev pašai.

Tas ir kāds vēl neizpētīts dabas brīnums - mana māksla saslimt tieši pirms katra skolnieku brīvlaika. Kaut jāsaka, arī nekāds apskaužamais talants tas nav. Mana veiksmes formula? Mazkustīgs dzīvesveids, neveselīga pārtika un daudz šokolādes... daudz, daudz šokolādes.
Arī bez šī neizpētītā zinātnes brīnuma jau ierasts fakts ir tas, ka blogā es ierakstu kaut ko tikai tad, kad vientulība, emocijas vai piedzīvojumi ir jāizsmeļ no sevis kaut kur laukā. Es varētu teikt, ka man ir jauna motivācija un jauna ideja kā rīkoties, bet vērojot cik daudzas lietas es iesāku, tā arī nekad nepabeigusi, nevaru solīt, ka arī mana jaunā "ideja" kļūs paliekoša.

Cilvēks kā daba.

 Neskarta daba ir kā brīnums, kurš apbur ar savu maģiju, spēku un orģinalitāti. Un jo vairāk mēs šo dabu skaram, jo paši neapmierinātāki kļūstam.

Reizēm man patiesi šķiet, ka evolūcija met lielu apli un, manuprāt, cilvēce ir sasniegusi savu augstāko intelekta punktu, tagad tā strauji atkal slīd degradācijas līknē.
Jā, es bieži pieminu cilvēkus un degradāciju, bet savādāk es nespēju raudzīties uz mūsu populāciju ar tik aplamu loģiku.

Progress vai tomēr regress?

   Tā ir kā dilemma, kad visbiežāk es  strīdos ar sevi pašu, savā galvā. Un tas jau sāk šķist ironiski, kad manu apņēmību un motivāciju slāpē mana otrā smadzeņu puslode. Nepārtraukts konflikts sākas ikreiz, kad es cenšos uzsākt ko jaunu. Un
jo vairāk es domāju, spriežu un plānoju, jo vairāk man bail ir censties to turpināt. Nemaz neizklausās pēc manis, vismaz ne pēc tās Leinas, kura nedomājot būtu lekusi ar gumiju, vai darījusi vēl neskaitāmi dažādas lietas, no kurām man tagad ir bail.

Šķiet, ka vieglāk man ir sadzīvot ar faktu, ka cilvēki mainās, nevis, ka mainos es pati. Visbiežāk ar savām pārmaiņām, pēc laika es attopos nīkstot un čīkstot par to, ka esmu zaudējusi kādu labu rakstura iezīmi. Un tas ir interesants apburtais loks, kad man šķiet, ka esmu tuvojusies pie progresa, saprotu, ka vienlaicīgi ir noticis arī regress.

Nav tādas pilnības ar ko es būtu apmierināta un tā ir mana mūžīgā cīņa par attīstību.

Man nav vienalga.

Esmu nogurusi melot sev pašai. Centos neskaitāmas reizes iegalvot, ka mani tas neinteresē, bet

patiesībā man nekad nav bijis vienalga . Reizēm man citu cilvēku sāpes un pārdzīvojumi, šķiet svarīgāki par sevi pašu. Un lai arī es cenšos pāriet uz pelēko masu, kurai, nekas nav svēts, pēc laika attopos divas stundas raudot par to, cik netaisni izturās pret cilvēku, kuru es tikai pazīstu.

Esmu tā meitene, kura līdz sestajai klasei, ar svētu pārliecību aizstāvēja citus un cīnījās pret "netaisnību" ar visiem spēkiem.  Pārvācoties uz citu skolu es centos to turpināt, bet nobijos, kad tiku "apmētāta ar akmeņiem" un kārtīgi "apdedzināta". Kādreiz man likās, ka pazaudēju savu vēlmi par cīņu pēc taisnības, taču pie katras dotās iespējas, es vēl projām domāju par citiem.

Es iesniedzu projektu skolas vadībai, kā, manuprāt, varētu palīdzēt bērniem, kuri ciešs no morālas un fiziskas vardarbības skolā.  Šķiet, ka mans projekts tā arī nekad netika ievērots. Un kad šķita, ka esmu padevusies pavisam, sapratu, ka ja nespēju ieviest taisnību vienā vietā, došos tur, kur tās ir.

Lai arī cik gadu paietu, lai arī kas notiktu, es vēl joprojām palikšu tā jūtīgā meitene, kurai citu pārdzīvojumi sāp vairāk kā pašas. Un es būšu neprātīga muļķe, veltot savu laiku, spēku un rūpes, cilvēkiem, kuri iespējams to nenovērtē. Jo lai kāda maita es būtu ikdienā, es vienmēr būšu meitene, kurai nav vienalga.

Kā Palīdzēt Tuviniekam Cīnīties Ar Depresiju?

   Ja tev ir partneris vai tuvs  cilvēks, kurš cīnās ar depresiju, nevienmēr tu zini kā izrādīt mīlestību vai sapratni. Vienu dienu var šķist, ka viņam viss ir kārtībā, toties jau nākamajā, draugs var būt distancēts  un noslēdzies sevī. Tas ir svarīgi, ka tu, kā tuvs cilvēks, spēj palīdzēt draugam justies labāk un mazāk depresijas iespaidā. Mentāla slimība ir tik pat īsta kā psihiskā saslimšana, tāpēc savam draugam vai mīļotajai esi nepieciešams tik pat ļoti kā tad, ja viņš būtu saslimis ar smagu vīrusu.

   Jūsu attiecības šā laika posmā varētu izskatīties vienpusējas, bet palīdzība draugam vai mīļotajam cilvēkam izkļūt no depresijas, tikai nostiprinās jūsu attiecības.

Franču mehāniskais zoodārzs.

   Jau apritējuši 7 gadi, kopš Nantē, Francijā, atklāja mehānisko dzīvnieku zooloģisko dārzu, kas no kuģu piestātnes ir kļuvis par katra bērna sapni. Lieli mehāniski dzīvnieki, karuseļi, atrakcijas un tiec pie iespējas dzīvniekus vadīt pats, vislabāk ieguldītie $19 miljoni tūrisma attīstībā! Šie kustīgie mākslas darbi ir lieliski tūristu piesaistītāji. Vēl jo vairāk, arī tu pats vari ar tiem pārvietoties!

Ko datorspēles var iemācīt?

   Tehnoloģiju pārņemtā jaunatne, telefoni, datori, planšetes, televizori un vēl neskaitāmi daudz dažādi nieki. Reizēm man pašai ir grūti tam izsekot, kaut neesmu tikusi pāri saviem tīņu gadiem. Bet kā nu lai tam visam tiek līdzi, kad tehnoloģijas attīstas tik straujos tempos?

    Ne mazums mazu bērnu sēž sabiedriskās vietās un spēlē vecāku iedotos telefonus vai planšeites. Tā ir viņu izklaide, jauna aizraušanās un komunikācija, aizvietojot reālo saskarsmi. Protams, varam šausmināties, cik kaitīgi tas ir nākošajai paaudzei, bet savā mērā arī dažas nejēdzīgās datorspēles, spēj attīstīt prātu un uzlabot domāšanu vai dzīves uztveri.

Vlog

Pamazām piepildās it viss ko esmu iecerējusi.  Tiecos pēc saviem mērķiem un ja izdosies, tad iespējams jau ar nākošo gadu mācīšos citā valstī, bet par to vēl agri domāt, tik pat labi varu arī vispār netikt. :D  Toties zināšu, ka  mēģināju! :)

Nākošnedēļ dodamies ceļā jau uz Franciju un šis brauciens bija mans galvenais sākuma punkts, kurā domāju sākt veidot kārtīgus vloga videoklipus. Ceru sagādāt jauku, smieklīgu un pozitīvu videoatskatu braucienam :) Kā nekā, man solījās būt pietiekami daudz palīgu :D

Tā kā neskaitāmas reizes iepriekš esmu centusies vlogot, bet vienmēr šķitis, ka materiāls nav bijis pietiekams, visus video savienoju vienā. Te nu jums būs video ar manām atmiņām, pozitīviem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Ceru, ka patiks!

Ps. Apgaismojums švaks, kvalitāte krietni sliktāka.

Meksikāņu seriāls

Jāsaka, ka līdz sirds  dziļumiem ir noriebušās visas problēmas un nebūšanas, ka vairs nespēju uz tām raudzīties pesimistiski.  Man gribas smieties par to, cik ļoti tās spēj mani ietekmēt.
 Reizēm es iedomājos sevi meksikāņu seriālā ar draugiem Pablo un Pedro, bet sevi kā Mariju, jo iespējams tas ir vienīgais daudz maz populārais sieviešu vārds Meksikā, kurš man nāk prātā.

Es iedomājos, cik ideāli es spētu iederēties seriāla sižetā, ņemot vērā, ka pēdējā laikā esmu sagaidījusi dažādus " seriāla kāpinājuma momentus". Vienīgi es vēl gaidu, kad mani atradīs kāds miljonārs, nolems, ka es varētu būt laba kalpotāja, pēc dažiem mēnešiem iemīlēs mani, gatavosies aprecēt, bet pirms kāzām zaudēs atmiņu un spriedīs, ka vēlos tikai viņa naudu.

Laikam būtu īstais laiks iemācīties pasmieties par sevi.
Ja kādam patīk ironizēt un ir apveltīts ar labu humoru, tam noteikti  jābūt cilvēkam, kurš raksta dzīves scenārijus. Nenoliedzu es dievu un viņa eksistenci, taču nespēju arī pieņemt viņa esamību. Teiksim tā, ticu, ka ir kas vairāk par mums cilvēkiem un šī būtne noteikti ir dzimis komēdiķis.

Ja nu ar humoru, tad var ar pilnu atdevi.

Pozitīvisms

Jāmāk ir dažreiz uz sevi noraudzīties no malas un novērtēt, ka patiesībā esi īsts veiksminieks.

 Diez gan trāpīgs dzīves moto ir "Vienmēr var būt arī sliktāk" uz ko vairāk vai mazāk arī būtu jākoncentrē uzmanība. Dzīve tomēr ir krāsu un piedzīvojumu pilna, jāmāk to tikai pieņemt un izbaudīt. Galvenais ir apzināties, ka savās problēmās neesi viens.

Nezaudē savu pozitīvo skatījumu uz dzīvi, jo dažreiz tas var būt galvenais, kas motivēs tevi doties uz priekšu. Un nekoncentrē savu uzmanību uz to cik slikti ir, bet gan uz to, cik labi varētu būt. Esi jauks, pretimnākošs un laimīgs, ja arī tas neatrisina visas problēmas, tas atrisinās vienu... Tavs  pozitīvais skatījums uz dzīvi ir mainījis negatīvo dzīves aspektu un, sākot ar savu domu koncentrāciju,
veido turpmākās darbības.
Ja domāsi, ka viss ir slikti, viss arī būs slikti, domāsi, ka viss būs labi, tas vismaz izvērtīsies krietni labāk.


No negatīvā dzīvē neaizbēgsi, jo tā tas ir iekārtots - bez sarežgītības, nav jautrības.

Pārmaiņas!?

Esmu nepārtrauktu pārmaiņu lokā, vienmēr cenšos attīstīt sevi un savu darbu. Pamazām šīs pārmaiņas ir novērojamas manā attieksmē, valodā un izskatā. Pat mans blogs ir ieguvis dažus atjauninājumus un savādāku dizainu, kā arī esmu atpakaļ twitterī.

Jā, jā... nesen no viņa izdzēsos, bet jau tagad esmu atpakaļ.

Patiesībā vairāk jau piereģistrējos atpakaļ, līdz ar maniem nākošajiem izvirzītajiem mērķiem. Esmu nolēmusi pievērsties vairāk blogam, un veidot video vlogus, twitteris ir tikai lielisks veids, kā manas aktivitātes sniegt lasītājiem.

Bieži vien, šķiet, ka manā prātā ir nemitīgs haoss.  Es vēlos kaut ko vienu, bet pēc pāris mēnešiem jau vēlos kaut ko pavisam citu. Iespējams tā ir mana vēlme doties uz attīstību un pilnveidošanos,  bieži vien, īsti nezinu, kas es esmu un ko īsti vēlos.  Bet tā jau mēs uzzinām par sevi vislabāk, mēģinot dažādas dzīves variācijas.

Diez gan skaidrs, ka nākotnē vēlos virzīt sevi uz rakstniecību, tāpēc arī iesniedzu savu pieteikumu literārajai akadēmijai. Vesels mācību gads par prozu un dzejas veidošanu, attīstīšanu utt. Manuprāt, visai noderīgi un interesanti, bet kā jau katrā gadījumā - viedokļi var atšķirties. Turu īkšķus, lai mani pieņemtu. :)

Laiks tiešām ir paskrējis milzīgos tempos un es kāri esmu tvērusi it visu, ko tas man sniedza. Pat paspēju piedalīties literatūras konkursā "Gaujas prēmija", kurā ar savu 2 h laikā tapušo stāstu, godam nopelnīju trešo vietu. Kā nekā, tas man bija pirmais radošais darbs pēc mana lielā "bezrakstību" laika perioda.

Arī turpmāk esmu patīkamu emociju pārņemta, jo pagājušā gada pūliņi, veidot partiju ir atmaksājušies, kad tikām pie iespējas braukt uz Franciju - Strasbūru, Eiropas Parlamentu un pat apskatīt Parīzi. Turklāt to visu apmaksā Eiropas Savienība.

Bet par to, es domāju, ka man būs atsevišķš garšs ieraksts pēc brauciena.

Es ļoti daudz laika patērēju uz izglītojošām aktivitātēm, bet it nemaz neko nedaru fiziskās slodzes attīstīšanai, tāpēc ceru, ka jau ar pavasari, kad beigsies lielie teātra mēģinājumi, (Martā ir lugas uzvedums) būšu spēka un apņēmības pilna sākt sportot.
Varbūt kāds man vēlas pievienoties?