Kā tu izmanto tehnoloģiju?

Pirms pāris nedēļām uz skolu bija ieradušies televīzijas raidījuma "Aizliegtais Paņēmiens" veidotāji un vadītājs, piedāvājot manai un paralēlklasei piedalīties eksperimentā.
Lai piedalītos eksperimentā, bija nepieciešams nedēļu pierakstīt savus ieradumus izmantojot telefonu, datoru, televizoru utt.  Visā visumā, nedēļu sīkumaini pierakstīt savu dienas plānu, iekļaujot skaitu, cik daudz reizes tu ieskaties telefona ekrānā dienas laikā, cik ilgu laiku tu pavadi izmantojot aplikācijas, sociālos portālus utt.
Tālāk, šis plāns tiek nodots izvērtēšanai un tikai 10  cilvēkiem tiek noteikta digitālā diēta, kura jāievēro veselu nedēļu, bet pēc tam, jādalās savā pieredzē kameru priekšā.

"Stikla Kupols" un "Emma Glorija un Sarkanā Ilgu Grāmata"

Šajā rakstā nolēmu uzrakstīt recenziju par divām grāmatām, kas, manuprāt, veiksmīgi attēlo depresiju vai drūmo garastāvokli, smagu dzīves posmu, grāmatas, iespējams, ļaus nedaudz savādāk raudzīties uz mūsu cilvēcisko pusi.

Depresija mūsdienās ir visai izplatīts psihisks stāvoklis, nu var teikt jau arī slimība. Kad jāsadzīvo ar cilvēku, kurš ciešs no šīs slimības vai cietējs esi tu pats, izlasot grāmatu, rodas jauns viedoklis par Depresiju un cilvēkiem, kas ar to slimo.

Visspilgtāk to ataino Sivijas Plātas grāmata "Stikla Kupols". Izlasot autores biogrāfiju, uzzināju, ka  arī pati autore ir saskārusies ar dažādām grūtībām, kas radījis emocionālu vājumu un depresiju, kura pamazām grauzusi viņu no iekšas. "Stikla Kupols" ir bijis autores pirmais un pēdējais romāns, jo iepriekš Silvija Plāta ir izdevusi tikai dzejas krājumus. Grāmata ataino viņas izjūtas,  viņas domas, "Stikla Kupols" ir neliela biogrāfija par viņu pašu. Tumšā puse - Gadu pēc grāmatas izdošanas autore veica pašnāvību.

Mans īsais raksts

Pieturoties pie manas ieceres, dienā publicēt vienu rakstu, šeit top mana nākošā emuāra ziņa.

Divas nedēļas atpakaļ es biju Turcijā, tieši tāpēc pievienoju dažas bildes no mana brauciena.

Šo bilžu galvenais mērķis bija labi izskatīties instagramā un noteikti atstāt pāris jaukas atmiņas no brauciena.

Runājot par pašu braucienu,  laikam nekad nespēšu palikt nepamanīta.

 Savā pēdējā vakarā, es tiku uzaicināta uz bildē redzamās skatuves, nodejot kopā ar vadītājiem pēdējo deju un līdz ar dejas beigām es tiku iepazīstināta viesnīcas viesiem.  Visu šo vakaru laikā, pirmo reizi pārliecinoši un skaļi izskanēja vārdi Latvija un Leina. Tas atsauc pozitīvas atmiņas, jo ikreiz gribas pasmaidīt, atceroties savus neveiklos deju soļus un, ka tovakar man vairs nevajadzēja iepazīstināt ar sevi vai valsti, kurā dzīvoju, jo visi kas mani redzēja, jau atcerējās mani. 

Jauns pārbaudījums sev pašai.

Tas ir kāds vēl neizpētīts dabas brīnums - mana māksla saslimt tieši pirms katra skolnieku brīvlaika. Kaut jāsaka, arī nekāds apskaužamais talants tas nav. Mana veiksmes formula? Mazkustīgs dzīvesveids, neveselīga pārtika un daudz šokolādes... daudz, daudz šokolādes.
Arī bez šī neizpētītā zinātnes brīnuma jau ierasts fakts ir tas, ka blogā es ierakstu kaut ko tikai tad, kad vientulība, emocijas vai piedzīvojumi ir jāizsmeļ no sevis kaut kur laukā. Es varētu teikt, ka man ir jauna motivācija un jauna ideja kā rīkoties, bet vērojot cik daudzas lietas es iesāku, tā arī nekad nepabeigusi, nevaru solīt, ka arī mana jaunā "ideja" kļūs paliekoša.