Skaistums

Reizēm cilvēki mēdz nepatiesi apgalvot, ka socializēšanās laikmetā ir normāli justies nepietiekamam - nepietiekami skaistam, gudram, apķērīgam, garam, tievam utt. Bet realitātē, laikā, kad internets mums paver tik plašu skatījumu uz dzīvi, sabiedrībai nevajadzētu veidot jaunas ideoloģijas, bet gan novērtēt pasaules dažādību. Vienai no vērtībām vajadzētu būt mākai saskatīt, ka jebkurš skaistums nesniedzas tikai vizualizācijā. Vizuālais izskats ir tikai sakne izpratnei par skaistumu, patiesais skaistuma zieds atrodas prātā un dvēselē.
Cilvēki var būt izskatīgi, taču skaisti tie kļūst tikai ar inteliģentu prātu, bagātīgu pasaules skatījumu un labsirdīgām morāles vērtībām. Skaisti ir likt kādam smaidīt, nevis raudāt. Skaisti ir spēt būt zinošam dažādās jomās, nevis ierobežot savu pašizaugsmi rāmjos. Skaisti ir dāvāt mīlestību pārējiem, nevis krāt naidu par ļauno, kas dzīvē ir nācis.


Un par spīti jebkurai definīcijai, skaistums ir tikai relatīvs apzīmējums. Skaists var būt jebkas un jebkurš, galvenais ir to apzināties. Nekad nevienam nevajadzētu justies nepietiekamam. Neviens nav labāks par citu, mēs visi esam vienlīdzīgi un reālajā pasaulē nedrīkst būt sasaistes ar Džordža Orvela grāmatu "Dzīvnieku Ferma". Neviens nav vienlīdzīgāks par kādu citu.

Skaista ir pasaules dažādība, skaists ir it viss, ko dzīve mums sniedz, Tikai cilvēku netikums parasti ir ņemt, nesniedzot neko pretī. Cilvēki ņem sev dāvāto mīlestību, aizmirstot to sniegt atpakaļ, kas ir iemesls, kāpēc internetā nesavtīgie dāvināšanas un labsirdības videoklipi mums šķiet tik nevainīgi un brīnumaini reti. Un tā nevajadzētu būt, jo lai darītu labu, nav vajadzīgi daudz resursi, vien palīdzīga roka īstajā mirklī. Vien pieklājīgs lūdzu un paldies iestarpinājums ikdienas komunikācijā.

Nav grūti novērtēt otra pūles.

Un tā jau būtu visīstākā utopija, ja kaut reiz to mūsdienu sabiedrība sāktu apzināties.

Vandālims Carnikavas novadā: "Šamanistānā"

"Šamanistāna"  pirms vandālisma.

Jūras krastā starp Gaujas ieteku jūrā un Lilastes pludmali atrodas neierasta izskata pludmale, kas laika gaitā ieguva nosaukumu: "Šamanistāna". Ierastās pludmales vietā kāpās kādreiz atradās vairākas siekstas ieraktas smiltīs ar saknēm uz augšu, apgleznotas ar krāšņām krāsām un dekorētas ar ornamentiem, kuros izmantoti vairāku kultūru reliģiskie simboli, kā arī primitīva veidojuma būdiņas un citas krāšņas, neierastas lietas. Skaistās pludmales pamatlicējs ir Makss Zolotuhins, kas sevi dēvē par šamani un pamatā uzturas Krievijā.

"Šamanistāna" tika izveidota aptuveni 2002. gadā, bet pirmā Latvijas žurnālistu publikācija par šo pludmali parādījās 2011.gada 1.septembrī, ziņu portālā "Diena".

Katra sieksta Šamanistānā ir kā svētvieta, ko sauc par urgu, katrai esot savs vārds un saimnieks. Katra sieksta ir apgleznota, tajās ir iekārti sapņu ķērāji, krāsaini audumi, krelles (kādu siekstu krāšņoja pat Boba Mārlija karogs) un citas lietas.

M. Zolotuhins raksta:  "Vairākus gadus ilgie šamaniskie piedzīvojumi un pieredze rāda, ka šī pludmale ir vesela kāpu valstība ar apbrīnojamu un sarežģītu ekosistēmu, bet galvenais - pilna ar šamanistiskiem gariem, kas ir iemiesojušies šajās siekstās, no kurām ļaudis būvē šamaniskas svētnīcas, veic mitoloģiskos rituālus."

"Autora veidoto video par šamanistānu var apskatīt šeit"

Pēc internetā pieejamās informācijas un videoklipiem, Šamanistānu regulāri apmeklē cilvēki, kas veic rituālus, sit bungas, dzied un dejo ap ugunskuru.

Vēl aizvien liela daļa Latviešu nav informēti par šādas vietas eksistenci Latvijā. Diemžēl, arī interesantiem vairs nav daudz, ko apskatīt no apbrīnojami skaistās Šamanistānas. Urgu vietā ir palikuši tikai celmi un ogles. Pēc cilvēku publikācijām internetā var spriest, ka tīšais vandālisms - koku nociršana ir notikusi 2015. gada novembrī, bet nocirsto koku dedzināšana -  laika posmā no 2016. gada janvāra līdz tā paša gada aprīlim.

"Šamanistāna"  pirms vandālisma.

Katrs cilvēks individuāli var spriest un izvēlēties: ticēt vai nē, bet senas teiksmas vēsta, ka šādu urgu svētnīcu nojaukšana vai vēl ļaunāk - dedzināšana, postītājiem var nest lielas nepatikšanas, pat pāragru aiziešanu no dzīves ieskaitot.

Mediji vēsta, ka Šamanistānu par dzīves vietu, tās eksistences laikā, bija izvēlējušies ar šamanismu nesaistīti cilvēki un bezpajumtnieki. Taču pretenzijas pret šiem cilvēkiem netika vērstas, jo uzturēšanās laikā netika darītas jebkādas aizliegtas lietas. Daba tika saudzēta un pat pēc dažu cilvēku teiktā -  pludmales apkārtējā teritorija tika apkopta un atkritumi savākti. Tā kā koki izskatās, kā ar motorzāģi nozāģēti, tad bezpajumtnieku iesaiste vandālismā varētu būt apšaubāma.

Šamanistānā ir vēl apskatāmi pāris apgleznotie koki jeb urgas, taču neierastā pludmale ir zaudējusi visu savu sākotnējo krāšņumu. Par pludmales kādreizējo skaistumu liecina vien pāris apdegušas siekstas ar krāšņiem gleznojumiem uz tām. Šeit nu arī ir pierādījums tam, ka mūsdienu sabiedrībai nav cieņas un bijības pret citu kultūru svētnīcām vai mākslu kā tādu.

Bildes - "Kā "Šamanistāna" izskatās šobrīd."

Dzīves novērojumi:'' Bērna dzīvība ir vērta 350 eiro apmērā?''

Esmu viens no cilvēkiem, kas vienmēr uzskatījis, ka visdārgākā lieta, kas ir jātur svētāka pār visām pārējām ir cilvēka dzīvība. Kā civilizācija, esam piedzīvojuši daudzus karus, traģēdijas un stihijas, kas ir izmaksājušas mums miljoniem dzīvību. Domājams, ka 21. Gadsimtā būsim beidzot guvuši mācību, ka cilvēka dzīvība nav mērāma naudas vienībā.

Bet diemžēl man jūs, lasītājus, būs jāapbēdina. Jo pēc nesenajiem notikumiem šeit pat Latvijā, no veselības inspekcijas esam uzzinājuši skaidrā un gaišā latviešu valodā, ka ne tikai dzīvība ir mērāma naudā, bet pat esam ieguvuši konkrētu summu- 350 eiro.

Jāsaka, ka man personīgi tas nāk kā pārsteigums, bet ne to iemeslu dēļ, kādu jūs iespējams domājat. Dzīvodami valstī, kuru amatpersonas ir ļoti prasmīgi iemācijušās izvairīties no konkrētas atbildes, šis ir pamatīgs izņēmums.

 Šī notikuma saknes meklējamas nesen veiktajā izmeklēšanā , Bērnu slimnīcā, Vienības gatvē 45. Kāda Bauskas iedzīvotāja ar savu 3 gadīgo dēlu, kam bija smagas vēdera sāpes un 39. grādu temperatūra, nakts laikā devās uz  Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu, lai saņemtu medicīnisku palīdzību. Nonākdami slimnīcā viņus, pēc LTV rīcība esošās informācijas, izmeklējis ķirurgs Ģirts Aleksejevs. Bērna māte stāsta, ka: ''Ārsts, trīs reizes uzspiežot bērnam uz vēdera un apskatot kaklu, uzstādīja diagnozi - vēdera gāzes, no kurām varētu būt arī temperatūra.''

 Ārsts jau sāka veikt izraksta papīrus, lai palaistu mājās bērnu un viņa māti, kad 3 gadīgā bērna māte iebilda ārstam un izklāstija, ka 1:00 naktī viņiem neesot transporta ar, ko tikt mājās, tamdēļ lūdza, lai viņa dēlu paturētu pa nakti un veiktu pilnu izmeklēšanu. Piebildīšu, ka ārsts neizrakstīja bērnam ne pretsāpju zāles, ne zāles pret temperatūru, vai jebkādus citus preparātus.

Ārsts vienkārši esot atbildējis:'' Varot piedāvāt mums pagaidīt koridorā uz krēsla līdz rītam, kad kāds mums atbrauks  pakaļ.'' Māte ar savu dēlu, beigās ieguva vajadzīgo medicīnisko palīdzību, bet tikai pēc atkārtotiem lūgumiem un pieprasījumiem. Tas šķiet šausmīgi, ka māte kuras bērns ir smagi saslimis, ir jālūdzās un jāpazemojās cilvēkiem, kuri ir devuši Hipokrāta zvērestu. Vērts aizdomāties par to kā jūs justos, ja tas būtu jūsu bērns vai kāds jums tuvs cilvēks.

Pētot šo atgadījumu uzdūros kādai interesantai lietai. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, par veselības aprūpes pārkāpumiem ārstniecības personām vai ārstniecības iestādes vadītājiem tiek izteikts brīdinājums vai uzlikts naudas sods trīssimt piecdesmit eiro apmērā. Jā, jūs izlasījāt pareizi- trīssimt piecdesmit eiro. Šis ārsts ar savu nolaidību un neprofesionalitāti, apdraudēja bērna dzīvību, atteica palīdzību bērna mātei, jo viņa bija ieradusies ''nepiemērotā laikā'', saņems naudas sodu, kas ir mazāks par valsts minimālo algu? Es protams neesmu eksperts Latvijas tiesu sistēmā vai Administratīvajā jomā, vai pat veselības aprūpē, bet man vienīgajam tas šķiet kā apsmiekls par cilvēkiem, kurus viņi ir zvērējuši aprūpēt?

Es izsaku dziļāko līdzjūtību cietušajai ģimenei un ceru, ka puisēns ir atveseļojies un ir pie pilnas veselības. Tā ir ne tikai mācība šai ģimenei, bet arī visai Latvijai,  ka diemžēl mūsu valstī ir jācīnās par lietām, kuras citās Eiropas valstīs ir pašsaprotamas. Ja 3 gadīga puisēna dzīvība, valsts acīs, ir 350 eiro vērta, man rodas jautājums- cik vērta ir parasta iedzīvotāja dzīvība?

Ja lasot šo tekstu jums liekas, ka izsakos pārlieku skarbi pret šo tematu, tad rosinu jūs apdomāties- ja šis bērns būtu gājis bojā no šīm ''vēdera gāzēm'', atbildīgajam ķirurgam tas būtu izmaksājies vien trīssimt piecdesmit eiro. Atstāšu jūsu ziņā izlemt vai tas ir uzskatāms par pareizu, vai nē. 

Cīnieties par savām tiesībām un neļaujiet šādiem liekēžiem apdraudēt jūsu un jūsu tuvinieku dzīvības, jo tikai katra paša rokās ir sava labklājība, veselība un dzīvība. Apakšā pievienots links uz plašāku izklāstu par situāciju.

                   http://apollo.tvnet.lv/zinas/smagi-slimam-bernam-slimnica-atsaka-palidzibu-un-pusnakti-izmet-uz-ielas/719978

Dzīves novērojumi: Dzīvot ilūzijā.

Šis būdams filozofisks jautājums, pieņemu, ka atbildes un uzskati atšķirsies katram cilvēkam, bet lasot šo rakstu, iesaku paturēt ''atvērtu'' prātu pret šo tematu.


Kļūdams vecāks, esmu pamanījis, ka Pasaule man apkārt sāk zaudēt aizvien vairāk krāsu, ko pirms neilga laika vēl vieglām spēju saskatīt. Cilvēki un rīcības kuras ilgu laiku nicināju, man sāk šķist aizvien izprotamākas un loģiskākas. Ideāli, kam sekoju lielāko daļu no manas dzīves, ir kļuvušas šķietami nelietderīgas un novecojušas, kas nekādā veidā nesaistās kopā ar Pasauli, kādu to redzu.

Tas nav noslēpums, ka Pasaules uztvere katram cilvēkam ir atšķirīga. Katrs izvēlas uz to raudzīties ar saviem uzskatiem, kā teicienā: ''Cik cilvēku, tik viedokļu.'' Šis, šķietami nevainīgais teiciens, ir mani novedis pie secinājuma, ka Pasaule ,kādu to redzam, ir tikai mūsu pašu izveidota ilūzija. Tā atgādina sava veida mozaīku. Šo ilūziju ietekmē dažādi uzskati, viedokļi, gūtās pieredzes un pārdomas, ko uzkrājam dzīves laikā. Pavadot savu mūžu šajā ilūzijā, mēs neiegūstam iespēju iepazīt Pasauli, kāda tā patiesībā ir.

Būdami daļa no šīs ilūzijas, mēs izvēlamies ticēt tieši tam ilūzijas formātam, kādu to redzam, ignorējot faktu, ka mēs paši esam izveidojuši šo attēlu un, ka to mainīt varam jebkurā brīdī. Vairums no mums nodzīvo savas dzīves, nekad neizprotot, vai jebkad esam īsti iepazinuši Pasauli, kurā esam atradušies. Vai drīzāk nodzīvojuši savas dzīves, balstoties uz seniem, novecojušiem uzskatiem.

Esmu sapratis, ka ''mana'' Pasaule, ko esmu sev uzbūvējis, ir manas izpratnes un domu kopsavilkums. Es pats esmu arhitekts tam ko redzu, jūtu un izprotu. Tā visa ir ilūzija, ko esmu sev radījis, lai spētu izprast pats sevi un citus sev apkārt. Visspēcīgākais mīts šajā ilūzijā ir morāles principi. Nav vajadzības raudzīties uz morāli kā dievišķu taisnību vai kāda veida noteikumiem. Tā drīzāk ir gadsimtiem ilgi rakstīta grāmata, kas tiek nodota no paaudzes, paaudzē.Tādēļ tās saturs tik bieži mainās.

Bet kā jau visas grāmatas, tās ir cilvēka radītas. Un nekas, ko ir radījis cilvēks nav akli uzskatāms par patiesu. Dzīvot pēc tā, kas tiek uzskatīts par ''labu'' un ''ļaunu'', neļauj mums augt kā inteliģentām būtnēm. Tajā brīdī tie kļūst par ierobežojumiem. Vislielākais grēks, manuprāt, ko varam nodarīt sev ir ierobežoties ar noteiktiem uzskatiem.

Manuprāt, tu nekad nevarēsi izprast patieso Pasaules būtību, ja izvēlēsies uz to skatīties ar ierobežojumiem. Lai spētu izprast Pasauli kurā dzīvojam, vajag saprast, ka nekas no tā, ko mēs zinām nav uzskatāms par patiesu. Tie drīzāk ir dažādi uzskati, kam izvēlamies ticēt vai noliegt. Tādēļ, atbrīvojoties no terminiem ''labs'' un ''ļauns'', mēs kļūstam patiesi brīvi iepazīt Pasauli, kāda tā patiesībā izskatās un pieņemt, ka nekad nebūs viena pareiza atbilde. ''Patiesība'' ir process, lai pie kuras nonāktu ir jāiegūst pieredze, bez morāles ierobežojumiem.