Dvēseliski patiesi.

*Atjaunots ieraksts*

Cik jēli, nejēdzīgi un muļķīgi man liekas cilvēki, kas nebeidz atkārtot, ka neskatoties uz viņu grūtībām viņi nebeidz smaidīt. Tādi tukši lielībnieki viņi ir, ja spēj ko tādu vēl pateikt, tad nezin, kas ir bads, mocības un sāpes. Cilvēks kurš patiesi ir izbaudījis īstas ciešanas dvēselē raud, tikai ārēji to neizrāda un vairs nav spējīgs melot par to, cik labi viņam ir. Tādi cilvēki ir pieticīgi, nemeklē uzmanību un viņi spēj par spīti visam vēl piecelties no gultas un ar augsti paceltu galvu dzīvot katru dienu no jauna un jauna. Es cienu un aprīnoju viņus, bet pie sevis neieredzu cilvēkus, kas ar savām niecīgajām problēmām cenšas līst visur starp cilvēkiem un meklē kādu, kas viņu pažēlos. Tādi nīkuļi, mīkstmieši, kuri savu lepnumu ir jau zaudējuši.

Un tā frāze- "izdzīvo kaut vienu manas dzīves dienu" - smiekls nāk. Mums katram ir sava veida problēmas, bet īsts apbrīnas vērts cilvēks ir nevis tas, kuram tās ir visvairāk, bet tas, kurš patieso bēdu iemeslu spēj noklusēt un nepublicēt internetā - "Cik grūta ir mana dzīve".

Es gaidu to brīdi, kad beidzot izaugšu no šī debīlā vecuma, kurā es jūtos tik nepiederīga. Katrs manu vienaudžu vārds un spertais solis man liekas tik muļķīgs, bērnišķīgs un stulbs, ka dažreiz šķiet, ka esmu piedzimusi nepareizajā gadsmitā un es manāmi varu noskatīties kā nākošā paaudze strauji degradējas un nolaiž rokas, jo pirmā mīlestība ir lielākā dzīves grūtība, kuras dēļ dzīvei vairs nav vērtības.

Skumji, vairs nezinu vai man žēl vienaudžu vai pašai sevis, ka starp viņiem ir jāuzturas.