Kas mūsdienās ir līdzjūtība un palīdzība?

***
(Īsa atkāpe no raksta)

Jūtos pagodināta, ka decembra laikā ir bijusi tikai viena diena, kad manu blogu kāds nav apskatījis un kopumā par pilnīgi tukšu, bez rakstīšanas mēnesi, tas tāpat ir savācis vairāk nekā 200 skatījumus. Paldies par jūsu interesi, par jūsu uzticīgo sekošanu šim emuāram. 

Šo tekstu rakstīt, iespējams, mani vairāk motivē nevis iedvesma, bet gan vainas apziņa, ka esmu panākusi sev sekotāju pulku, bet neattaisnoju viņu cerības. Tāpēc klusībā es pati cerēšu, ka tas nemaitās mana raksta kvalitāti.

***
Lai ko arī teiktu psihologi un zinātnieki, saucot šo laikmetu par tehnoloģijas un socializēšanās laikmetu, manuprāt, mūsdienu cilvēki ciešs no ārprātīgas vientulības. Šķietami cilvēku komunikācijā valda milzīga barjera, ko sauc par internetu. No malas izskatās, ka cilvēki, sava vizuālā tēla kopšanai, laiku vairāk velta internetā, nekā reālajā dzīvē.

Manu apgalvojumu varētu apstiprināt vairāku cilvēku sociālo tīklu profili, kuros mudž no iedvesmojošām bildēm, ziedojumu fondu attēliem un emocionāliem stāstiem. Izskatās, ka jebkurš no mums ir svētais Jēzus, ja to mēs vērtējam pēc cilvēku profiliem internetā. Spiežam "like" jebkuram ierakstam, kas pauž informāciju par nelaimē nonākušu cilvēku. "Share" ierakstiem, kas lūdz palīdzību. Nemaz nerunājot par tām bildēm, uz kurām jau ir rakstīts, ka uzspiežot "like"vai "share" tu ziedosi naudu labdarībai.

Ja jautāsiet man, tad es teiktu, ka tas viss ir veiksmīgs cirka priekšnesums. Šķietami, cilvēki ir ieinteresēti izrādīt savu līdzjūtību, ja tas neprasa no viņa vairāk pūles, kā tikai vienu klikšķi uz peles taustiņa.  Reālajā dzīvē es katru dienu svilstu savās dusmās un aizvainojumā, cik ignoranta ir mūsu sabiedrība. Kad cilvēki nonāk līdz fiziskajai saskarsmei, reti kurš spēj izrādīt savu līdzjūtību un iecietību, kādu pārsvarā liela daļa cilvēku rada par sevi ilūziju internetā.

Ja manas dienas gaitas ved pa Rīgas ielām es parasti redzu aptuveni 10 situācijas, kad palīdzības vietā lūdzējam atpakaļ tiek rupjas frāzes nevis izpalīdzīgs roku pāris. Gandrīz ikvienā sabiedriskās varas iestādē laipnas palīdzības vietā vari sagaidīt veselu morāles lekciju par to, cik ļoti tu apgrūtini varas iestāžu personālu ar savām vajadzībām. Cik daudzi cilvēki paiet garām tiem, kas izsalkuši lūdz pēc palīdzības, kas salst uz ielas, lai iegūtu iztiku, pārdodot to, ko paši radījuši.  Biežāk šiem cilvēkiem tiek veltīts pārmetošs skatiens, retais izdzirdēs mūziku, ievēros koka darba rīkus vai vecu omīti, kas nespēj iztikt no savas pensijas.

Cilvēkos mīt maldīgs uzskats, ka Ziemassvētki ir īstais dāvināšanas laiks. Patiesībā ļoti daudzu cilvēku dzīve ir atkarīga no tavas palīdzības neatkarīgi no datuma kalendārā. Un nav svarīgi, ka palīdzot citam, tu neiegūsti materiālo ieguvumu vai labklājību, jo pateicība, ko tev šie cilvēki sniedz ir tūkstošiem reižu vērtīgāka. Šīs emocijas ir vairāk vērtas, kā jebkura naudas vienība uz pasaules.

Ja man kāds jautātu vai es nožēloju to laiku, ko es veltīju vecam cilvēkam palīdzot aiznest smagu somu līdz sabiedriskajam transportam, vai iemesto naudu akla večuka trauciņā. Es domātu, ka šis cilvēks ir traks. Jebkuras mazās lietas, ko es esmu darījusi citu labā ir sniegušas man vismilzīgāko prieku un laimi dzīvē. Es nekad neesmu izpratusi cilvēka nozīmi pasaulē, bet darot ko labu, šķiet, ka dzīve iegūst jēgu.

Tieši tas pats man saistās ar šo blogu, ja man nebūtu nekā vairāk ko teikt, kā tikai par jaunākajām kosmētikas tendencēm. Es nekad šo blogu nebūtu izveidojusi. Bet man ir tik daudz ko teikt,
un kaut kas man sniedz šo pārliecību, ka es spēju cilvēkiem likt uz lietām skatīties no cita skatupunktu un rosināt viņos šo labsirdību. Bet tā jau ir kāda nozīmīga lieta, ko es varu sniegt jums. Tāpēc es lūgšu ikvienu, kas lasa šo rakstu, būt laipnākiem, jaukākiem un izpalīdzīgākiem vienam pret otru. Ja mēs vēlamies Latvijā laipnu un laimīgu sabiedrību, mums katram ir jāsāk ar sevi!