Es Tevi izaicinu būt par labāku personu.

Mani fascinē mazu bērnu nesavtīgās atbildes par dzīves iecerēm, it īpaši, ja tas saistās ar vēlmi padarīt vecākus lepnus un kļūt par labu personu. Es teikšu godīgi, ka pēc tādas atbildes mana sirds un dvēsele ir aizkustināta. Un es jūtu neviltotu prieku, par to tiešumu un patiesumu vai atvērtību pret pasauli, kas piemīt maziem bērniem. Ar laiku šīs īpašības pazūd un uz pasaules ir daudz kretīnu, kas būtu kā apliecinājumam manis teiktajam.

Iejūtība nereti ir tikai vārds, kas pastāv pasakās. Reti, kad šis emocionālais stāvoklis ieņem reālu formu dzīvē. Aizvien biežāk, šķiet, ka apkārtējiem ir vieglāk citus nolikt pie zemes ar skarbiem, neiejūtīgiem vārdiem, lai izrādītu savu varenību, kamēr pārējie tajā visā noskatās ar trīcošām kājām, kas komiskā veidā atgādina makaronus; bezformīgi ļodzās no bailēm.  Šķiet, ka ja man būtu jāsalīdzina cilvēku subkultūras ar dzīvnieku pasauli es teiktu, ka pasaulē mīt daudz hiēnu, bet vēl vairāk zaķu, kas ierauj ļipu starp kājām.

Es kādreiz ar visu sirdi un dvēseli vēlējos būt laba persona un nauda man nebija galvenais dzinulis, kā savu mērķu vai rīcību iemesls. Tā dēļ mazākajās klasēs, ja kāds tika apbižots, es tik aktīvi iesaistījos cilvēka aizstāvēšanā, ka nereti pati kļuvu par upuri. Un man tas nebija svarīgi, jo man būtībā nekad nebija bijis svarīgs citu viedoklis par mani, es pārāk ļoti vēlējos cīnīties par "pasaules taisnību", lai ņemtu ko tādu vērā. Tieši tas visbiežāk panāca to, ka apbižoto personu neviens vairs neaizskāra, bet apbižotāji paši kļuva par upuriem manas neatlaidības dēļ.

Un kaut mēs neviens neesam ideāls, tai skaitā arī es pieļāvu kļūdas, taču es nepazaudēju šo savu vēlmi būt "labākai". Un šķiet, ka ar šādu ideoloģiju es nekad nevaru justies tā it kā dzīvē būtu iestājies stagnācijas posms. Pasaulē ir pārāk daudz veidu kā padarīt to labāku un vēl vairāk netaisnības tajā. Un par spīti tam, ka man ir asa mēle un es spēju nolikt pie vietas ikvienu, kas kādreiz ir centies aizskart mani vai draugus, es patiesībā esmu vissentimentālākā būtne pasaulē. Kura raud un jūt līdzi grāmatas tēliem, kura raudāja pat par to, ka skolotāja ar visu sirdi un dvēseli centās pievērst klases uzmanību, taču visi pārāk egoistiski bija ierāvušies savās mazajās pasaulītes. Es jūtu līdzi šķietami gandrīz ikvienam, tieši tāpēc es reiz sāku rakstīt savu blogu, lai raisītu "protesta akcijas" pret netaisnību.

Reizēm mana degsme šajās lietās šķita pašai sev muļķīga, bet es nekad neapstājos, jo pie manis nāca cilvēki, kuri apgalvoja, ka viņus iedvesmoju un tā arī bija mana kvēlēkā vēlme, kad es sāku rakstīt. Es vēlos iedvesmot ikvienu būt labākam, es vēlos iedvesmot citus nestāvēt malā, kad tiek darīts pāri citam, es vēlos iedvesmot ikvienu palīdzēt cilvēkam grūtībās, jo tas neprasa no mums daudz spēka, jo gandarījums pēc tam attaisno ikvienas pūles.

Tieši tāpēc es aizvien esmu šokā par notikušo, kad tēvs jau izmisumā ir devies uz skolu, lai nopērtu meiteni, kas viņa meitu apcēla. Es nespēju beigt brīnīties, cik vienaldzīgi cilvēki noskatījās, kā dzērājs uzbruka vīrietim pieturā, kamēr es jau spiedu policijas numuru. Un es nekad nespēšu saprast frāzi: "Katram pašam jāiet cauri saviem pāridarījumiem un Tu nevari viņus aizstāvēt, jo dzīvē pēc tam viņi paši nespēs tikt galā." Šādām lietām nebūtu jābūt mums kā mācībai dzīves skolā, ja vien mēs paši viens pret otru būtu iejūtīgāki, laipnāki un labāki. Tam visam tā nevajadzētu būt, un es nekad nesapratīšu, kāpēc to kāds uzskatītu par normālu vai pašsaprotamu situāciju? Kāpēc  noskatīties un neko nedarīt?

 Bet vai tu ko darītu lietas labā?