Es vācu mantas.Ne gluži ņemot no ielas un nesot mājās, bet es krāju katru sīkumu, kas man reiz dzīvē bijis nozīmīgs. Pamazām es apaugu ar mantām, apaugu ar atmiņām par laimi un sasniegumiem. Es smaidu tās pārcilājot, es priecājos tās apskatot un drīz es aizmirstu.
Nē, ne jau atmiņas. Es aizmirstu sevi.
Ir patīkami gremdēties atmiņās, domājot par laikiem un cilvēkiem, kuri nesuši tev laimi dzīvē. Ir patīkami pazust no tagadnes, jo tādi mēs esam... nekad nenovērtēsim to kas ir, kamēr apkārt būs tik daudz kā cita, kas mums vēl nav.
Un tomēr, reiz es attapos tepat. Sēžam un domājam, cik daudz laika es pazaudēju, kavējoties atmiņās.
Reiz man likās, ka bailes ir tās, kuras attur mūs no jauniem piedzīvojumiem. Tomēr, laikam, tie ir pagātnes lauri, kuri mūs aizviļ savā saldumā, liekot justies niecīgam tagadnes rūgtumā.
