Skaistums

Reizēm cilvēki mēdz nepatiesi apgalvot, ka socializēšanās laikmetā ir normāli justies nepietiekamam - nepietiekami skaistam, gudram, apķērīgam, garam, tievam utt. Bet realitātē, laikā, kad internets mums paver tik plašu skatījumu uz dzīvi, sabiedrībai nevajadzētu veidot jaunas ideoloģijas, bet gan novērtēt pasaules dažādību. Vienai no vērtībām vajadzētu būt mākai saskatīt, ka jebkurš skaistums nesniedzas tikai vizualizācijā. Vizuālais izskats ir tikai sakne izpratnei par skaistumu, patiesais skaistuma zieds atrodas prātā un dvēselē.
Cilvēki var būt izskatīgi, taču skaisti tie kļūst tikai ar inteliģentu prātu, bagātīgu pasaules skatījumu un labsirdīgām morāles vērtībām. Skaisti ir likt kādam smaidīt, nevis raudāt. Skaisti ir spēt būt zinošam dažādās jomās, nevis ierobežot savu pašizaugsmi rāmjos. Skaisti ir dāvāt mīlestību pārējiem, nevis krāt naidu par ļauno, kas dzīvē ir nācis.


Un par spīti jebkurai definīcijai, skaistums ir tikai relatīvs apzīmējums. Skaists var būt jebkas un jebkurš, galvenais ir to apzināties. Nekad nevienam nevajadzētu justies nepietiekamam. Neviens nav labāks par citu, mēs visi esam vienlīdzīgi un reālajā pasaulē nedrīkst būt sasaistes ar Džordža Orvela grāmatu "Dzīvnieku Ferma". Neviens nav vienlīdzīgāks par kādu citu.

Skaista ir pasaules dažādība, skaists ir it viss, ko dzīve mums sniedz, Tikai cilvēku netikums parasti ir ņemt, nesniedzot neko pretī. Cilvēki ņem sev dāvāto mīlestību, aizmirstot to sniegt atpakaļ, kas ir iemesls, kāpēc internetā nesavtīgie dāvināšanas un labsirdības videoklipi mums šķiet tik nevainīgi un brīnumaini reti. Un tā nevajadzētu būt, jo lai darītu labu, nav vajadzīgi daudz resursi, vien palīdzīga roka īstajā mirklī. Vien pieklājīgs lūdzu un paldies iestarpinājums ikdienas komunikācijā.

Nav grūti novērtēt otra pūles.

Un tā jau būtu visīstākā utopija, ja kaut reiz to mūsdienu sabiedrība sāktu apzināties.

Vandālims Carnikavas novadā: "Šamanistānā"

"Šamanistāna"  pirms vandālisma.

Jūras krastā starp Gaujas ieteku jūrā un Lilastes pludmali atrodas neierasta izskata pludmale, kas laika gaitā ieguva nosaukumu: "Šamanistāna". Ierastās pludmales vietā kāpās kādreiz atradās vairākas siekstas ieraktas smiltīs ar saknēm uz augšu, apgleznotas ar krāšņām krāsām un dekorētas ar ornamentiem, kuros izmantoti vairāku kultūru reliģiskie simboli, kā arī primitīva veidojuma būdiņas un citas krāšņas, neierastas lietas. Skaistās pludmales pamatlicējs ir Makss Zolotuhins, kas sevi dēvē par šamani un pamatā uzturas Krievijā.

"Šamanistāna" tika izveidota aptuveni 2002. gadā, bet pirmā Latvijas žurnālistu publikācija par šo pludmali parādījās 2011.gada 1.septembrī, ziņu portālā "Diena".

Katra sieksta Šamanistānā ir kā svētvieta, ko sauc par urgu, katrai esot savs vārds un saimnieks. Katra sieksta ir apgleznota, tajās ir iekārti sapņu ķērāji, krāsaini audumi, krelles (kādu siekstu krāšņoja pat Boba Mārlija karogs) un citas lietas.

M. Zolotuhins raksta:  "Vairākus gadus ilgie šamaniskie piedzīvojumi un pieredze rāda, ka šī pludmale ir vesela kāpu valstība ar apbrīnojamu un sarežģītu ekosistēmu, bet galvenais - pilna ar šamanistiskiem gariem, kas ir iemiesojušies šajās siekstās, no kurām ļaudis būvē šamaniskas svētnīcas, veic mitoloģiskos rituālus."

"Autora veidoto video par šamanistānu var apskatīt šeit"

Pēc internetā pieejamās informācijas un videoklipiem, Šamanistānu regulāri apmeklē cilvēki, kas veic rituālus, sit bungas, dzied un dejo ap ugunskuru.

Vēl aizvien liela daļa Latviešu nav informēti par šādas vietas eksistenci Latvijā. Diemžēl, arī interesantiem vairs nav daudz, ko apskatīt no apbrīnojami skaistās Šamanistānas. Urgu vietā ir palikuši tikai celmi un ogles. Pēc cilvēku publikācijām internetā var spriest, ka tīšais vandālisms - koku nociršana ir notikusi 2015. gada novembrī, bet nocirsto koku dedzināšana -  laika posmā no 2016. gada janvāra līdz tā paša gada aprīlim.

"Šamanistāna"  pirms vandālisma.

Katrs cilvēks individuāli var spriest un izvēlēties: ticēt vai nē, bet senas teiksmas vēsta, ka šādu urgu svētnīcu nojaukšana vai vēl ļaunāk - dedzināšana, postītājiem var nest lielas nepatikšanas, pat pāragru aiziešanu no dzīves ieskaitot.

Mediji vēsta, ka Šamanistānu par dzīves vietu, tās eksistences laikā, bija izvēlējušies ar šamanismu nesaistīti cilvēki un bezpajumtnieki. Taču pretenzijas pret šiem cilvēkiem netika vērstas, jo uzturēšanās laikā netika darītas jebkādas aizliegtas lietas. Daba tika saudzēta un pat pēc dažu cilvēku teiktā -  pludmales apkārtējā teritorija tika apkopta un atkritumi savākti. Tā kā koki izskatās, kā ar motorzāģi nozāģēti, tad bezpajumtnieku iesaiste vandālismā varētu būt apšaubāma.

Šamanistānā ir vēl apskatāmi pāris apgleznotie koki jeb urgas, taču neierastā pludmale ir zaudējusi visu savu sākotnējo krāšņumu. Par pludmales kādreizējo skaistumu liecina vien pāris apdegušas siekstas ar krāšņiem gleznojumiem uz tām. Šeit nu arī ir pierādījums tam, ka mūsdienu sabiedrībai nav cieņas un bijības pret citu kultūru svētnīcām vai mākslu kā tādu.

Bildes - "Kā "Šamanistāna" izskatās šobrīd."

Dzīves novērojumi:'' Bērna dzīvība ir vērta 350 eiro apmērā?''

Esmu viens no cilvēkiem, kas vienmēr uzskatījis, ka visdārgākā lieta, kas ir jātur svētāka pār visām pārējām ir cilvēka dzīvība. Kā civilizācija, esam piedzīvojuši daudzus karus, traģēdijas un stihijas, kas ir izmaksājušas mums miljoniem dzīvību. Domājams, ka 21. Gadsimtā būsim beidzot guvuši mācību, ka cilvēka dzīvība nav mērāma naudas vienībā.

Bet diemžēl man jūs, lasītājus, būs jāapbēdina. Jo pēc nesenajiem notikumiem šeit pat Latvijā, no veselības inspekcijas esam uzzinājuši skaidrā un gaišā latviešu valodā, ka ne tikai dzīvība ir mērāma naudā, bet pat esam ieguvuši konkrētu summu- 350 eiro.

Jāsaka, ka man personīgi tas nāk kā pārsteigums, bet ne to iemeslu dēļ, kādu jūs iespējams domājat. Dzīvodami valstī, kuru amatpersonas ir ļoti prasmīgi iemācijušās izvairīties no konkrētas atbildes, šis ir pamatīgs izņēmums.

 Šī notikuma saknes meklējamas nesen veiktajā izmeklēšanā , Bērnu slimnīcā, Vienības gatvē 45. Kāda Bauskas iedzīvotāja ar savu 3 gadīgo dēlu, kam bija smagas vēdera sāpes un 39. grādu temperatūra, nakts laikā devās uz  Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu, lai saņemtu medicīnisku palīdzību. Nonākdami slimnīcā viņus, pēc LTV rīcība esošās informācijas, izmeklējis ķirurgs Ģirts Aleksejevs. Bērna māte stāsta, ka: ''Ārsts, trīs reizes uzspiežot bērnam uz vēdera un apskatot kaklu, uzstādīja diagnozi - vēdera gāzes, no kurām varētu būt arī temperatūra.''

 Ārsts jau sāka veikt izraksta papīrus, lai palaistu mājās bērnu un viņa māti, kad 3 gadīgā bērna māte iebilda ārstam un izklāstija, ka 1:00 naktī viņiem neesot transporta ar, ko tikt mājās, tamdēļ lūdza, lai viņa dēlu paturētu pa nakti un veiktu pilnu izmeklēšanu. Piebildīšu, ka ārsts neizrakstīja bērnam ne pretsāpju zāles, ne zāles pret temperatūru, vai jebkādus citus preparātus.

Ārsts vienkārši esot atbildējis:'' Varot piedāvāt mums pagaidīt koridorā uz krēsla līdz rītam, kad kāds mums atbrauks  pakaļ.'' Māte ar savu dēlu, beigās ieguva vajadzīgo medicīnisko palīdzību, bet tikai pēc atkārtotiem lūgumiem un pieprasījumiem. Tas šķiet šausmīgi, ka māte kuras bērns ir smagi saslimis, ir jālūdzās un jāpazemojās cilvēkiem, kuri ir devuši Hipokrāta zvērestu. Vērts aizdomāties par to kā jūs justos, ja tas būtu jūsu bērns vai kāds jums tuvs cilvēks.

Pētot šo atgadījumu uzdūros kādai interesantai lietai. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, par veselības aprūpes pārkāpumiem ārstniecības personām vai ārstniecības iestādes vadītājiem tiek izteikts brīdinājums vai uzlikts naudas sods trīssimt piecdesmit eiro apmērā. Jā, jūs izlasījāt pareizi- trīssimt piecdesmit eiro. Šis ārsts ar savu nolaidību un neprofesionalitāti, apdraudēja bērna dzīvību, atteica palīdzību bērna mātei, jo viņa bija ieradusies ''nepiemērotā laikā'', saņems naudas sodu, kas ir mazāks par valsts minimālo algu? Es protams neesmu eksperts Latvijas tiesu sistēmā vai Administratīvajā jomā, vai pat veselības aprūpē, bet man vienīgajam tas šķiet kā apsmiekls par cilvēkiem, kurus viņi ir zvērējuši aprūpēt?

Es izsaku dziļāko līdzjūtību cietušajai ģimenei un ceru, ka puisēns ir atveseļojies un ir pie pilnas veselības. Tā ir ne tikai mācība šai ģimenei, bet arī visai Latvijai,  ka diemžēl mūsu valstī ir jācīnās par lietām, kuras citās Eiropas valstīs ir pašsaprotamas. Ja 3 gadīga puisēna dzīvība, valsts acīs, ir 350 eiro vērta, man rodas jautājums- cik vērta ir parasta iedzīvotāja dzīvība?

Ja lasot šo tekstu jums liekas, ka izsakos pārlieku skarbi pret šo tematu, tad rosinu jūs apdomāties- ja šis bērns būtu gājis bojā no šīm ''vēdera gāzēm'', atbildīgajam ķirurgam tas būtu izmaksājies vien trīssimt piecdesmit eiro. Atstāšu jūsu ziņā izlemt vai tas ir uzskatāms par pareizu, vai nē. 

Cīnieties par savām tiesībām un neļaujiet šādiem liekēžiem apdraudēt jūsu un jūsu tuvinieku dzīvības, jo tikai katra paša rokās ir sava labklājība, veselība un dzīvība. Apakšā pievienots links uz plašāku izklāstu par situāciju.

                   http://apollo.tvnet.lv/zinas/smagi-slimam-bernam-slimnica-atsaka-palidzibu-un-pusnakti-izmet-uz-ielas/719978

Dzīves novērojumi: Dzīvot ilūzijā.

Šis būdams filozofisks jautājums, pieņemu, ka atbildes un uzskati atšķirsies katram cilvēkam, bet lasot šo rakstu, iesaku paturēt ''atvērtu'' prātu pret šo tematu.


Kļūdams vecāks, esmu pamanījis, ka Pasaule man apkārt sāk zaudēt aizvien vairāk krāsu, ko pirms neilga laika vēl vieglām spēju saskatīt. Cilvēki un rīcības kuras ilgu laiku nicināju, man sāk šķist aizvien izprotamākas un loģiskākas. Ideāli, kam sekoju lielāko daļu no manas dzīves, ir kļuvušas šķietami nelietderīgas un novecojušas, kas nekādā veidā nesaistās kopā ar Pasauli, kādu to redzu.

Tas nav noslēpums, ka Pasaules uztvere katram cilvēkam ir atšķirīga. Katrs izvēlas uz to raudzīties ar saviem uzskatiem, kā teicienā: ''Cik cilvēku, tik viedokļu.'' Šis, šķietami nevainīgais teiciens, ir mani novedis pie secinājuma, ka Pasaule ,kādu to redzam, ir tikai mūsu pašu izveidota ilūzija. Tā atgādina sava veida mozaīku. Šo ilūziju ietekmē dažādi uzskati, viedokļi, gūtās pieredzes un pārdomas, ko uzkrājam dzīves laikā. Pavadot savu mūžu šajā ilūzijā, mēs neiegūstam iespēju iepazīt Pasauli, kāda tā patiesībā ir.

Būdami daļa no šīs ilūzijas, mēs izvēlamies ticēt tieši tam ilūzijas formātam, kādu to redzam, ignorējot faktu, ka mēs paši esam izveidojuši šo attēlu un, ka to mainīt varam jebkurā brīdī. Vairums no mums nodzīvo savas dzīves, nekad neizprotot, vai jebkad esam īsti iepazinuši Pasauli, kurā esam atradušies. Vai drīzāk nodzīvojuši savas dzīves, balstoties uz seniem, novecojušiem uzskatiem.

Esmu sapratis, ka ''mana'' Pasaule, ko esmu sev uzbūvējis, ir manas izpratnes un domu kopsavilkums. Es pats esmu arhitekts tam ko redzu, jūtu un izprotu. Tā visa ir ilūzija, ko esmu sev radījis, lai spētu izprast pats sevi un citus sev apkārt. Visspēcīgākais mīts šajā ilūzijā ir morāles principi. Nav vajadzības raudzīties uz morāli kā dievišķu taisnību vai kāda veida noteikumiem. Tā drīzāk ir gadsimtiem ilgi rakstīta grāmata, kas tiek nodota no paaudzes, paaudzē.Tādēļ tās saturs tik bieži mainās.

Bet kā jau visas grāmatas, tās ir cilvēka radītas. Un nekas, ko ir radījis cilvēks nav akli uzskatāms par patiesu. Dzīvot pēc tā, kas tiek uzskatīts par ''labu'' un ''ļaunu'', neļauj mums augt kā inteliģentām būtnēm. Tajā brīdī tie kļūst par ierobežojumiem. Vislielākais grēks, manuprāt, ko varam nodarīt sev ir ierobežoties ar noteiktiem uzskatiem.

Manuprāt, tu nekad nevarēsi izprast patieso Pasaules būtību, ja izvēlēsies uz to skatīties ar ierobežojumiem. Lai spētu izprast Pasauli kurā dzīvojam, vajag saprast, ka nekas no tā, ko mēs zinām nav uzskatāms par patiesu. Tie drīzāk ir dažādi uzskati, kam izvēlamies ticēt vai noliegt. Tādēļ, atbrīvojoties no terminiem ''labs'' un ''ļauns'', mēs kļūstam patiesi brīvi iepazīt Pasauli, kāda tā patiesībā izskatās un pieņemt, ka nekad nebūs viena pareiza atbilde. ''Patiesība'' ir process, lai pie kuras nonāktu ir jāiegūst pieredze, bez morāles ierobežojumiem.

Dzīves novērojumi: ''Man ir taisnība!''

(Pirms sākat lasīt....)

Pirms iesāku šo rakstu, vēlos ātri jūs iepazīstināt ar sevi. Mani sauc Romualds un no šī brīža es esmu otrais oficiālais rakstnieks šim blogam. Manus rakstus no Leinas rakstiem varēs atšķirt ar virsrakstu'' Dzīves novērojumi'', kuros es izklāstīšu savas pārdomas, savu skatījumu un dažādus ieteikumus par tematiem, kas skar mūs ikdienā.

Droši atstājies komentārus, jautājumus par kādām neskaidrībām kā arī ieteikumus, ko jūs vēlētos redzēt nākamajos rakstos.

***

Ik katram no mums ir kāds cilvēks, kas kādreiz ir ieņēmis svarīgu lomu mūsu dzīvēs, bet dažādu apstākļu dēļ, vairs nav mūsu dzīvēs. Tas var notikt un ir noticis daudziem cilvēkiem. Kā mēs izvēlamies reaģēt tālāk ir mūsu individuālā izvēle, bet neskatoties uz to cik ātri vai lēni tu spēsi aizmirsti par šo cilvēku, ir nenoliedzami, ka šī cilvēka vai cilvēku aiziešana atstāj sekas uz mūsu saskarsmi ar jauniem cilvēkiem nākotnē.

Ja lasot šo rakstu, tev uzreiz liekas, ka šis būs raksts par to cik svarīgi ir izlīgt un visiem piedot pagātnes kļūdas, tu rūgti maldies. Teikšu atklāti, esmu reālists, tamdēļ analītiski vērtēju dažādas situācijas ar kurām esmu bijis saskarsmē, savas dzīves gaitā. šis raksts ir manis interpretētas pārdomas, par tā saucamo ''piedošanas mākslu'' un tapis ar nodomu, katram cilvēkam apsvērt vajadzību piedot tam, kuram to esi liedzis līdz šim.

Nereti savā dzīvē esmu nonācis savdabīga ''padomdevēja'' lomā vairākiem cilvēkiem, savas analītiskās dabas rezultātā. Runājot ar cilvēkiem kuri ir saskārušies ar šādām problēmām, nereti dzirdu dažādus pārdzīvojumus par to, cik ļoti būs grūti dzīvot bez šī cilvēka un neskatoties uz to, ka nereti šie cilvēki paši ir egoistiska rakstura, ( jā,diemžēl esmu saskarsmē ar šāda veida cil
vēkiem), es uzdodu jautājumu-'' Kādēļ tad tu nevēlies izlīgt?'' uz kuru bieži saņemu atbildi -''Bet man tak nav jāatvainojas. Man ir taisnība un es neesmu vainīgs!''

Šī nostāja pret kādu cilvēku ir dabiska un pat saprotama. Mēs katrs esam savdabīgs ''galvenais aktieris'' savā dzīvē un bieži vēlamies nolikt sevi pozitīvā gaismā, domājot, ka mēs esam ,ļoti nosacīti, ''labie'' tēli un pārējie cilvēki ir ''ļaunie'' tēli. Mēs ātri aizmirstam pozitīvās lietas, ko kāds mūsu labā ir darījis un atceramies negatīvās lietas, kas mums ir nodarītas. Bet ko vairākumam cilvēku neizdodas atcerēties, ir negatīvās un dažkārt egoistiskās lietas, ko nereti nodarām sev tuvajiem cilvēkiem.

Pat šobrīd lasot šo rakstu, iesaku aizdomāties par cilvēku ar kuru tev šobrīd ir konflikts, bet tā vietā, lai koncentrētos uz to, kas ir nodarīts tev, centies atcerēties kaut vai dažas lietas, kuras varēja otram cilvēkam dot iemeslu, nonākt konflikta situācijā ar tevi. Centies paskatīties uz situāciju, bez emocionālas nostājas un rast secinājumus racionāli. Nemelošu, tas nav viegli izdarāms un var prasīt sava veida treniņu, lai varētu pilnībā objektīvi spriest par situācijām, bet tas nereti var palīdzēt rast dažādus kompromisus un dziļāk izprast, kamdēļ esi nonācis šādā situācijā, kādā šobrīd esi.

Ir svarīgi saprast, ka termins ''piedošana'' ir ļoti relatīvs un interpretējams katram cilvēkam. Dzīvē nav vienotu likumu par to, ko drīksti piedot un ko nekādā gadījumā nevar piedot citam. Kā saka teiciens-''Katrs cilvēks ir unikāls'',tāda arī ir mūsu izpratne par dzīvi, unikāla un atšķirīga katram. Vairāki cilvēki, ieskaitot mani, nekad nespēj piedot nodevību un neuzticību, kamēr vairāki cilvēki to ir piedevuši neskaitāmi daudz reižu.Citi cilvēki nespēj piedot melus vai vardarbību, kamēr citi cilvēki izvēlās šāda tipa lietas ātri aizmirst un pat uzskata tās, par dabisku dzīves daļu.

Jo vairāk tu sāc aizdomāties par terminiem 'labs' un 'ļauns', var novilkt aizvien vairāk ''pelēkās'' paralēles un saprast, ka tikai mēs paši varam būt tiesneši un lēmēji pār mūsu sajūtām, un nepakļaujoties citu idejām un izpratni par to, kas ir pieļaujams un kas nav, mēs varam rast izejas no situācijām, kas mums pašiem liksies pieņemamas.

Apsverot jautājumu, vai kāds ir pelnījis vietu atpakaļ tavā dzīvē, nav neviena pareiza vai nepareiza atbilde, bet ir svarīgi atcerēties, ka mūs visus vada cilvēciskais instinkts, kas nereti mums liek izdarīt vairākas, dažos gadījumos, nožēlojamas rīcības, piebilstams it īpaši jaunākās dzīves stadijās, kurās vel nav sasniegts briedums un atbildības izjūta, pret citu cilvēku. Apsver, ko šis cilvēks ir tev devis un no tevis prasījis kā arī atceries, ko esi viņam devis un prasījis atpakaļ.

Kas mūsdienās ir līdzjūtība un palīdzība?

***
(Īsa atkāpe no raksta)

Jūtos pagodināta, ka decembra laikā ir bijusi tikai viena diena, kad manu blogu kāds nav apskatījis un kopumā par pilnīgi tukšu, bez rakstīšanas mēnesi, tas tāpat ir savācis vairāk nekā 200 skatījumus. Paldies par jūsu interesi, par jūsu uzticīgo sekošanu šim emuāram. 

Šo tekstu rakstīt, iespējams, mani vairāk motivē nevis iedvesma, bet gan vainas apziņa, ka esmu panākusi sev sekotāju pulku, bet neattaisnoju viņu cerības. Tāpēc klusībā es pati cerēšu, ka tas nemaitās mana raksta kvalitāti.

***
Lai ko arī teiktu psihologi un zinātnieki, saucot šo laikmetu par tehnoloģijas un socializēšanās laikmetu, manuprāt, mūsdienu cilvēki ciešs no ārprātīgas vientulības. Šķietami cilvēku komunikācijā valda milzīga barjera, ko sauc par internetu. No malas izskatās, ka cilvēki, sava vizuālā tēla kopšanai, laiku vairāk velta internetā, nekā reālajā dzīvē.

Manu apgalvojumu varētu apstiprināt vairāku cilvēku sociālo tīklu profili, kuros mudž no iedvesmojošām bildēm, ziedojumu fondu attēliem un emocionāliem stāstiem. Izskatās, ka jebkurš no mums ir svētais Jēzus, ja to mēs vērtējam pēc cilvēku profiliem internetā. Spiežam "like" jebkuram ierakstam, kas pauž informāciju par nelaimē nonākušu cilvēku. "Share" ierakstiem, kas lūdz palīdzību. Nemaz nerunājot par tām bildēm, uz kurām jau ir rakstīts, ka uzspiežot "like"vai "share" tu ziedosi naudu labdarībai.

Ja jautāsiet man, tad es teiktu, ka tas viss ir veiksmīgs cirka priekšnesums. Šķietami, cilvēki ir ieinteresēti izrādīt savu līdzjūtību, ja tas neprasa no viņa vairāk pūles, kā tikai vienu klikšķi uz peles taustiņa.  Reālajā dzīvē es katru dienu svilstu savās dusmās un aizvainojumā, cik ignoranta ir mūsu sabiedrība. Kad cilvēki nonāk līdz fiziskajai saskarsmei, reti kurš spēj izrādīt savu līdzjūtību un iecietību, kādu pārsvarā liela daļa cilvēku rada par sevi ilūziju internetā.

Ja manas dienas gaitas ved pa Rīgas ielām es parasti redzu aptuveni 10 situācijas, kad palīdzības vietā lūdzējam atpakaļ tiek rupjas frāzes nevis izpalīdzīgs roku pāris. Gandrīz ikvienā sabiedriskās varas iestādē laipnas palīdzības vietā vari sagaidīt veselu morāles lekciju par to, cik ļoti tu apgrūtini varas iestāžu personālu ar savām vajadzībām. Cik daudzi cilvēki paiet garām tiem, kas izsalkuši lūdz pēc palīdzības, kas salst uz ielas, lai iegūtu iztiku, pārdodot to, ko paši radījuši.  Biežāk šiem cilvēkiem tiek veltīts pārmetošs skatiens, retais izdzirdēs mūziku, ievēros koka darba rīkus vai vecu omīti, kas nespēj iztikt no savas pensijas.

Cilvēkos mīt maldīgs uzskats, ka Ziemassvētki ir īstais dāvināšanas laiks. Patiesībā ļoti daudzu cilvēku dzīve ir atkarīga no tavas palīdzības neatkarīgi no datuma kalendārā. Un nav svarīgi, ka palīdzot citam, tu neiegūsti materiālo ieguvumu vai labklājību, jo pateicība, ko tev šie cilvēki sniedz ir tūkstošiem reižu vērtīgāka. Šīs emocijas ir vairāk vērtas, kā jebkura naudas vienība uz pasaules.

Ja man kāds jautātu vai es nožēloju to laiku, ko es veltīju vecam cilvēkam palīdzot aiznest smagu somu līdz sabiedriskajam transportam, vai iemesto naudu akla večuka trauciņā. Es domātu, ka šis cilvēks ir traks. Jebkuras mazās lietas, ko es esmu darījusi citu labā ir sniegušas man vismilzīgāko prieku un laimi dzīvē. Es nekad neesmu izpratusi cilvēka nozīmi pasaulē, bet darot ko labu, šķiet, ka dzīve iegūst jēgu.

Tieši tas pats man saistās ar šo blogu, ja man nebūtu nekā vairāk ko teikt, kā tikai par jaunākajām kosmētikas tendencēm. Es nekad šo blogu nebūtu izveidojusi. Bet man ir tik daudz ko teikt,
un kaut kas man sniedz šo pārliecību, ka es spēju cilvēkiem likt uz lietām skatīties no cita skatupunktu un rosināt viņos šo labsirdību. Bet tā jau ir kāda nozīmīga lieta, ko es varu sniegt jums. Tāpēc es lūgšu ikvienu, kas lasa šo rakstu, būt laipnākiem, jaukākiem un izpalīdzīgākiem vienam pret otru. Ja mēs vēlamies Latvijā laipnu un laimīgu sabiedrību, mums katram ir jāsāk ar sevi!