Dzīves novērojumi: ''Man ir taisnība!''

(Pirms sākat lasīt....)

Pirms iesāku šo rakstu, vēlos ātri jūs iepazīstināt ar sevi. Mani sauc Romualds un no šī brīža es esmu otrais oficiālais rakstnieks šim blogam. Manus rakstus no Leinas rakstiem varēs atšķirt ar virsrakstu'' Dzīves novērojumi'', kuros es izklāstīšu savas pārdomas, savu skatījumu un dažādus ieteikumus par tematiem, kas skar mūs ikdienā.

Droši atstājies komentārus, jautājumus par kādām neskaidrībām kā arī ieteikumus, ko jūs vēlētos redzēt nākamajos rakstos.

***

Ik katram no mums ir kāds cilvēks, kas kādreiz ir ieņēmis svarīgu lomu mūsu dzīvēs, bet dažādu apstākļu dēļ, vairs nav mūsu dzīvēs. Tas var notikt un ir noticis daudziem cilvēkiem. Kā mēs izvēlamies reaģēt tālāk ir mūsu individuālā izvēle, bet neskatoties uz to cik ātri vai lēni tu spēsi aizmirsti par šo cilvēku, ir nenoliedzami, ka šī cilvēka vai cilvēku aiziešana atstāj sekas uz mūsu saskarsmi ar jauniem cilvēkiem nākotnē.

Ja lasot šo rakstu, tev uzreiz liekas, ka šis būs raksts par to cik svarīgi ir izlīgt un visiem piedot pagātnes kļūdas, tu rūgti maldies. Teikšu atklāti, esmu reālists, tamdēļ analītiski vērtēju dažādas situācijas ar kurām esmu bijis saskarsmē, savas dzīves gaitā. šis raksts ir manis interpretētas pārdomas, par tā saucamo ''piedošanas mākslu'' un tapis ar nodomu, katram cilvēkam apsvērt vajadzību piedot tam, kuram to esi liedzis līdz šim.

Nereti savā dzīvē esmu nonācis savdabīga ''padomdevēja'' lomā vairākiem cilvēkiem, savas analītiskās dabas rezultātā. Runājot ar cilvēkiem kuri ir saskārušies ar šādām problēmām, nereti dzirdu dažādus pārdzīvojumus par to, cik ļoti būs grūti dzīvot bez šī cilvēka un neskatoties uz to, ka nereti šie cilvēki paši ir egoistiska rakstura, ( jā,diemžēl esmu saskarsmē ar šāda veida cil
vēkiem), es uzdodu jautājumu-'' Kādēļ tad tu nevēlies izlīgt?'' uz kuru bieži saņemu atbildi -''Bet man tak nav jāatvainojas. Man ir taisnība un es neesmu vainīgs!''

Šī nostāja pret kādu cilvēku ir dabiska un pat saprotama. Mēs katrs esam savdabīgs ''galvenais aktieris'' savā dzīvē un bieži vēlamies nolikt sevi pozitīvā gaismā, domājot, ka mēs esam ,ļoti nosacīti, ''labie'' tēli un pārējie cilvēki ir ''ļaunie'' tēli. Mēs ātri aizmirstam pozitīvās lietas, ko kāds mūsu labā ir darījis un atceramies negatīvās lietas, kas mums ir nodarītas. Bet ko vairākumam cilvēku neizdodas atcerēties, ir negatīvās un dažkārt egoistiskās lietas, ko nereti nodarām sev tuvajiem cilvēkiem.

Pat šobrīd lasot šo rakstu, iesaku aizdomāties par cilvēku ar kuru tev šobrīd ir konflikts, bet tā vietā, lai koncentrētos uz to, kas ir nodarīts tev, centies atcerēties kaut vai dažas lietas, kuras varēja otram cilvēkam dot iemeslu, nonākt konflikta situācijā ar tevi. Centies paskatīties uz situāciju, bez emocionālas nostājas un rast secinājumus racionāli. Nemelošu, tas nav viegli izdarāms un var prasīt sava veida treniņu, lai varētu pilnībā objektīvi spriest par situācijām, bet tas nereti var palīdzēt rast dažādus kompromisus un dziļāk izprast, kamdēļ esi nonācis šādā situācijā, kādā šobrīd esi.

Ir svarīgi saprast, ka termins ''piedošana'' ir ļoti relatīvs un interpretējams katram cilvēkam. Dzīvē nav vienotu likumu par to, ko drīksti piedot un ko nekādā gadījumā nevar piedot citam. Kā saka teiciens-''Katrs cilvēks ir unikāls'',tāda arī ir mūsu izpratne par dzīvi, unikāla un atšķirīga katram. Vairāki cilvēki, ieskaitot mani, nekad nespēj piedot nodevību un neuzticību, kamēr vairāki cilvēki to ir piedevuši neskaitāmi daudz reižu.Citi cilvēki nespēj piedot melus vai vardarbību, kamēr citi cilvēki izvēlās šāda tipa lietas ātri aizmirst un pat uzskata tās, par dabisku dzīves daļu.

Jo vairāk tu sāc aizdomāties par terminiem 'labs' un 'ļauns', var novilkt aizvien vairāk ''pelēkās'' paralēles un saprast, ka tikai mēs paši varam būt tiesneši un lēmēji pār mūsu sajūtām, un nepakļaujoties citu idejām un izpratni par to, kas ir pieļaujams un kas nav, mēs varam rast izejas no situācijām, kas mums pašiem liksies pieņemamas.

Apsverot jautājumu, vai kāds ir pelnījis vietu atpakaļ tavā dzīvē, nav neviena pareiza vai nepareiza atbilde, bet ir svarīgi atcerēties, ka mūs visus vada cilvēciskais instinkts, kas nereti mums liek izdarīt vairākas, dažos gadījumos, nožēlojamas rīcības, piebilstams it īpaši jaunākās dzīves stadijās, kurās vel nav sasniegts briedums un atbildības izjūta, pret citu cilvēku. Apsver, ko šis cilvēks ir tev devis un no tevis prasījis kā arī atceries, ko esi viņam devis un prasījis atpakaļ.

Kas mūsdienās ir līdzjūtība un palīdzība?

***
(Īsa atkāpe no raksta)

Jūtos pagodināta, ka decembra laikā ir bijusi tikai viena diena, kad manu blogu kāds nav apskatījis un kopumā par pilnīgi tukšu, bez rakstīšanas mēnesi, tas tāpat ir savācis vairāk nekā 200 skatījumus. Paldies par jūsu interesi, par jūsu uzticīgo sekošanu šim emuāram. 

Šo tekstu rakstīt, iespējams, mani vairāk motivē nevis iedvesma, bet gan vainas apziņa, ka esmu panākusi sev sekotāju pulku, bet neattaisnoju viņu cerības. Tāpēc klusībā es pati cerēšu, ka tas nemaitās mana raksta kvalitāti.

***
Lai ko arī teiktu psihologi un zinātnieki, saucot šo laikmetu par tehnoloģijas un socializēšanās laikmetu, manuprāt, mūsdienu cilvēki ciešs no ārprātīgas vientulības. Šķietami cilvēku komunikācijā valda milzīga barjera, ko sauc par internetu. No malas izskatās, ka cilvēki, sava vizuālā tēla kopšanai, laiku vairāk velta internetā, nekā reālajā dzīvē.

Manu apgalvojumu varētu apstiprināt vairāku cilvēku sociālo tīklu profili, kuros mudž no iedvesmojošām bildēm, ziedojumu fondu attēliem un emocionāliem stāstiem. Izskatās, ka jebkurš no mums ir svētais Jēzus, ja to mēs vērtējam pēc cilvēku profiliem internetā. Spiežam "like" jebkuram ierakstam, kas pauž informāciju par nelaimē nonākušu cilvēku. "Share" ierakstiem, kas lūdz palīdzību. Nemaz nerunājot par tām bildēm, uz kurām jau ir rakstīts, ka uzspiežot "like"vai "share" tu ziedosi naudu labdarībai.

Ja jautāsiet man, tad es teiktu, ka tas viss ir veiksmīgs cirka priekšnesums. Šķietami, cilvēki ir ieinteresēti izrādīt savu līdzjūtību, ja tas neprasa no viņa vairāk pūles, kā tikai vienu klikšķi uz peles taustiņa.  Reālajā dzīvē es katru dienu svilstu savās dusmās un aizvainojumā, cik ignoranta ir mūsu sabiedrība. Kad cilvēki nonāk līdz fiziskajai saskarsmei, reti kurš spēj izrādīt savu līdzjūtību un iecietību, kādu pārsvarā liela daļa cilvēku rada par sevi ilūziju internetā.

Ja manas dienas gaitas ved pa Rīgas ielām es parasti redzu aptuveni 10 situācijas, kad palīdzības vietā lūdzējam atpakaļ tiek rupjas frāzes nevis izpalīdzīgs roku pāris. Gandrīz ikvienā sabiedriskās varas iestādē laipnas palīdzības vietā vari sagaidīt veselu morāles lekciju par to, cik ļoti tu apgrūtini varas iestāžu personālu ar savām vajadzībām. Cik daudzi cilvēki paiet garām tiem, kas izsalkuši lūdz pēc palīdzības, kas salst uz ielas, lai iegūtu iztiku, pārdodot to, ko paši radījuši.  Biežāk šiem cilvēkiem tiek veltīts pārmetošs skatiens, retais izdzirdēs mūziku, ievēros koka darba rīkus vai vecu omīti, kas nespēj iztikt no savas pensijas.

Cilvēkos mīt maldīgs uzskats, ka Ziemassvētki ir īstais dāvināšanas laiks. Patiesībā ļoti daudzu cilvēku dzīve ir atkarīga no tavas palīdzības neatkarīgi no datuma kalendārā. Un nav svarīgi, ka palīdzot citam, tu neiegūsti materiālo ieguvumu vai labklājību, jo pateicība, ko tev šie cilvēki sniedz ir tūkstošiem reižu vērtīgāka. Šīs emocijas ir vairāk vērtas, kā jebkura naudas vienība uz pasaules.

Ja man kāds jautātu vai es nožēloju to laiku, ko es veltīju vecam cilvēkam palīdzot aiznest smagu somu līdz sabiedriskajam transportam, vai iemesto naudu akla večuka trauciņā. Es domātu, ka šis cilvēks ir traks. Jebkuras mazās lietas, ko es esmu darījusi citu labā ir sniegušas man vismilzīgāko prieku un laimi dzīvē. Es nekad neesmu izpratusi cilvēka nozīmi pasaulē, bet darot ko labu, šķiet, ka dzīve iegūst jēgu.

Tieši tas pats man saistās ar šo blogu, ja man nebūtu nekā vairāk ko teikt, kā tikai par jaunākajām kosmētikas tendencēm. Es nekad šo blogu nebūtu izveidojusi. Bet man ir tik daudz ko teikt,
un kaut kas man sniedz šo pārliecību, ka es spēju cilvēkiem likt uz lietām skatīties no cita skatupunktu un rosināt viņos šo labsirdību. Bet tā jau ir kāda nozīmīga lieta, ko es varu sniegt jums. Tāpēc es lūgšu ikvienu, kas lasa šo rakstu, būt laipnākiem, jaukākiem un izpalīdzīgākiem vienam pret otru. Ja mēs vēlamies Latvijā laipnu un laimīgu sabiedrību, mums katram ir jāsāk ar sevi!