Cilvēks kā daba.

 Neskarta daba ir kā brīnums, kurš apbur ar savu maģiju, spēku un orģinalitāti. Un jo vairāk mēs šo dabu skaram, jo paši neapmierinātāki kļūstam.

Reizēm man patiesi šķiet, ka evolūcija met lielu apli un, manuprāt, cilvēce ir sasniegusi savu augstāko intelekta punktu, tagad tā strauji atkal slīd degradācijas līknē.
Jā, es bieži pieminu cilvēkus un degradāciju, bet savādāk es nespēju raudzīties uz mūsu populāciju ar tik aplamu loģiku.