Savu vienaudžu vidū bieži esmu pazīstama ar daiļrunību. Pārsvarā visi zina, ka man patīk rakstīt un, ka mans mūža lielais sapnis ir sarakstīt grāmatas. Taču ikvienam acis plati ieplešas, dzirdot, ka nebaidos dzejā izmantot vārdu "maita". Daudziem rodas jautājumi. Vai tā drīkst? Vai tas ir pareizi? Un kā gan savādāk, ja mūsdienu skolas domrakstos,
sava radošuma ieviešana tiek pārsvītrota kā neiekļaušanās tematā. Vai aizliedz izmantot vārdus, jo tie tiek iepazīstināti kā žargoni.
Problēma ir tajā, ka es saskatu cilvēkos potenciālu rakstīt, taču skolas literatūru nemitīgā skolēnu rediģēšana atstāj šos lielos potenciālus mazos rāmjos. Reti, kuram ir izpratne, ka rakstnieks nevadās pēc kādas rakstīšanas mākslas - rakstniekam ir ideja un sižetveidīgs plāns, kā šo ideju pasniegt lasītājam. Grāmatas laikā vairs ir vienalga, vai tiek izmantots žargons, vai pavisam sveša valoda, galvenais, lai tas sasniedz iecerēto mērķi.
Kad skolēnu nemitīgi dzen vienā stūrī, ir grūti viņam iemācīt vērot plašumus. Vēl jovairāk, ja mūsdienu literatūra liek detalizēti pētīt daiļdarbu, meklēt zemtekstus un simbolismus. Rakstnieks neveido mīklas, viņš nodod daiļdarbu lasītājam. Bet tas ko mums māca skolā, nereti ir aplama izglītības ministrijas izvirzīta prasība. Līdz ar to, kad kāds sajūsmā man saka, ka reti vēl satiks jaunieti, kurš 18 gados ir izlasījis 600 -700 grāmatas kā es, man gribas teikt: " Nelieciet viņus rāmjos".
Kā var pieprasīt no jaunieša izprast literatūras klasiku, ja tas nav izpratis pamatus? Tas ir kā prasīt no parasta garāmgājēja viedokli par arhitektūru, taču lūgt komentēt nevis ēkas fasādi bet gan pamatus un cauruļvadu izbūvi. Kur tev nav pamata zināšanu, tur nav arī eksperta viedokļa! Taču šķietami vēl ilgs laiks paies, kamēr cilvēki to sāks aptvert.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru