Progress vai tomēr regress?

   Tā ir kā dilemma, kad visbiežāk es  strīdos ar sevi pašu, savā galvā. Un tas jau sāk šķist ironiski, kad manu apņēmību un motivāciju slāpē mana otrā smadzeņu puslode. Nepārtraukts konflikts sākas ikreiz, kad es cenšos uzsākt ko jaunu. Un
jo vairāk es domāju, spriežu un plānoju, jo vairāk man bail ir censties to turpināt. Nemaz neizklausās pēc manis, vismaz ne pēc tās Leinas, kura nedomājot būtu lekusi ar gumiju, vai darījusi vēl neskaitāmi dažādas lietas, no kurām man tagad ir bail.

Šķiet, ka vieglāk man ir sadzīvot ar faktu, ka cilvēki mainās, nevis, ka mainos es pati. Visbiežāk ar savām pārmaiņām, pēc laika es attopos nīkstot un čīkstot par to, ka esmu zaudējusi kādu labu rakstura iezīmi. Un tas ir interesants apburtais loks, kad man šķiet, ka esmu tuvojusies pie progresa, saprotu, ka vienlaicīgi ir noticis arī regress.

Nav tādas pilnības ar ko es būtu apmierināta un tā ir mana mūžīgā cīņa par attīstību.

Man nav vienalga.

Esmu nogurusi melot sev pašai. Centos neskaitāmas reizes iegalvot, ka mani tas neinteresē, bet

patiesībā man nekad nav bijis vienalga . Reizēm man citu cilvēku sāpes un pārdzīvojumi, šķiet svarīgāki par sevi pašu. Un lai arī es cenšos pāriet uz pelēko masu, kurai, nekas nav svēts, pēc laika attopos divas stundas raudot par to, cik netaisni izturās pret cilvēku, kuru es tikai pazīstu.

Esmu tā meitene, kura līdz sestajai klasei, ar svētu pārliecību aizstāvēja citus un cīnījās pret "netaisnību" ar visiem spēkiem.  Pārvācoties uz citu skolu es centos to turpināt, bet nobijos, kad tiku "apmētāta ar akmeņiem" un kārtīgi "apdedzināta". Kādreiz man likās, ka pazaudēju savu vēlmi par cīņu pēc taisnības, taču pie katras dotās iespējas, es vēl projām domāju par citiem.

Es iesniedzu projektu skolas vadībai, kā, manuprāt, varētu palīdzēt bērniem, kuri ciešs no morālas un fiziskas vardarbības skolā.  Šķiet, ka mans projekts tā arī nekad netika ievērots. Un kad šķita, ka esmu padevusies pavisam, sapratu, ka ja nespēju ieviest taisnību vienā vietā, došos tur, kur tās ir.

Lai arī cik gadu paietu, lai arī kas notiktu, es vēl joprojām palikšu tā jūtīgā meitene, kurai citu pārdzīvojumi sāp vairāk kā pašas. Un es būšu neprātīga muļķe, veltot savu laiku, spēku un rūpes, cilvēkiem, kuri iespējams to nenovērtē. Jo lai kāda maita es būtu ikdienā, es vienmēr būšu meitene, kurai nav vienalga.