Tā ir kā dilemma, kad visbiežāk es strīdos ar sevi pašu, savā galvā. Un tas jau sāk šķist ironiski, kad manu apņēmību un motivāciju slāpē mana otrā smadzeņu puslode. Nepārtraukts konflikts sākas ikreiz, kad es cenšos uzsākt ko jaunu. Unjo vairāk es domāju, spriežu un plānoju, jo vairāk man bail ir censties to turpināt. Nemaz neizklausās pēc manis, vismaz ne pēc tās Leinas, kura nedomājot būtu lekusi ar gumiju, vai darījusi vēl neskaitāmi dažādas lietas, no kurām man tagad ir bail.
Šķiet, ka vieglāk man ir sadzīvot ar faktu, ka cilvēki mainās, nevis, ka mainos es pati. Visbiežāk ar savām pārmaiņām, pēc laika es attopos nīkstot un čīkstot par to, ka esmu zaudējusi kādu labu rakstura iezīmi. Un tas ir interesants apburtais loks, kad man šķiet, ka esmu tuvojusies pie progresa, saprotu, ka vienlaicīgi ir noticis arī regress.
Nav tādas pilnības ar ko es būtu apmierināta un tā ir mana mūžīgā cīņa par attīstību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru