
Esmu tā meitene, kura līdz sestajai klasei, ar svētu pārliecību aizstāvēja citus un cīnījās pret "netaisnību" ar visiem spēkiem. Pārvācoties uz citu skolu es centos to turpināt, bet nobijos, kad tiku "apmētāta ar akmeņiem" un kārtīgi "apdedzināta". Kādreiz man likās, ka pazaudēju savu vēlmi par cīņu pēc taisnības, taču pie katras dotās iespējas, es vēl projām domāju par citiem.
Es iesniedzu projektu skolas vadībai, kā, manuprāt, varētu palīdzēt bērniem, kuri ciešs no morālas un fiziskas vardarbības skolā. Šķiet, ka mans projekts tā arī nekad netika ievērots. Un kad šķita, ka esmu padevusies pavisam, sapratu, ka ja nespēju ieviest taisnību vienā vietā, došos tur, kur tās ir.
Lai arī cik gadu paietu, lai arī kas notiktu, es vēl joprojām palikšu tā jūtīgā meitene, kurai citu pārdzīvojumi sāp vairāk kā pašas. Un es būšu neprātīga muļķe, veltot savu laiku, spēku un rūpes, cilvēkiem, kuri iespējams to nenovērtē. Jo lai kāda maita es būtu ikdienā, es vienmēr būšu meitene, kurai nav vienalga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru