Vai tu tā spētu?

Mans viens no visgrūtākajiem darbiem noteikti ir bijis - Invalīdu sporta spēļu tiesāšana.  Tik emocionāli grūts darbs, strādāt ar invalīdiem, ja tev nav bijusi iepriekšēja pieredze.  Tas bija mans pārsteigums, cik labi pat es pratu sadarboties ar pavisam aklu cilvēku, stafetē "lekšana ar kartupeļu maisu", kur cilvēks neredz ne starta, ne finiša līniju vai vispār virzienu uz kuru lekt.

Un mani pārsteidza, cik mierīgi es spēju novadīt stafeti, ne reizi neizplūst asarās, kaut redzot šo cilvēku prieka pilnās sejas un emocijas, kuras plūda no viņiem aumaļām, mana sirds vai lūza uz pusēm. Tik reti tagad bērnos spētu ievērot to maigo pieķeršanos, kad viņi ierauga cilvēkus pārģērbtus dzīvnieciņu kostīmos. Tās trauslās rokas, kas apķeras ap šo cilvēku kostīmā, tie smaidi un spožās acis, it kā viņu priekšā stāvētu kāds pasaules brīnums.

Tik daudz ko nenovērtējam mēs, taču,  cik daudz kas nozīmē šiem bērniem ar invaliditāti. Cik laimīgi daži bija par iespēju nobildēties vai apskauties arī ar mani pašu. Un kad pasākuma beigās arī man ir prieks un gandarījums par sniegto prieku un uzmundrinājumu šiem cilvēkiem, ejot laukā no sporta centra, šķita, ka nu būs brīdis, kad salūzīšu pavisam.
Aiz manis gāja kāda dalībniece, kura sajūsmināti iesaucās, ka tagad viņa bērnunamā varēs stāstīt, ka ir bijusi sacensībās.

Un re, nepietiek ar to, ka cilvēks ir invalīds, viņš aug bērnunamā, taču nereizi nav zaudējis savu prieku un pozitīvismu.

Vai tu tā spētu?