Tu sapņoji....

Tu kādreiz sapņoji par sapņu pili un princi, kas stalti vērs vaļā ozolkoka durvis, skatam atklājot visu baltā marmora interjeru. Tu sapņoji par laimi, par naudu un varenību.  Ar laiku, sapņus par prinčiem un princesēm nomainīja vēlme būt pārdabiskam. Vēlme lidot, vēlme mācēt burties, vēlme būt par vampīru vai apkarot veselu zombiju armiju. Un vienā brīdī tavs fantāzijas lidojums sāka  izsīkt un tu atdūries pret smagu, aukstu sienu, kas nepārtraukti lika tev skatīties realitātes bargajās acīs, kur neviens nav varonis un pat prinči un princeses nešķiet tik pievilcīgi kā pasakās.
Pēc tam Tu sapņo kļūt par dziedātāju, Aktieri, modeli, jo tie ir elki, kas spēj Tevi pārsteigt tikko iepazītajā realitātē. Skaisti, populāri un sabiedrībā ievērojami cilvēki. Tevi apbur viņu graciozās kustības pa sarkano paklāju, skaistie tērpi un kleitas, kas vējā plīvo tik viegli kā noburtas. Un tu nospraud sev mērķi, kādreiz būt tik slavens, tik nozīmīgs un iecienīts kā viņi

Taču gadi iet un tu saproti, ka ja nav talanta, tad bez naudas vai neizmērojamas veiksmes tev slavas virsotnes nav lemts sasniegt. Tāpēc Tu izmisīgi pavadi gadus meklējot sevī talantu, lietu, kas tev padodas un vietu,kurā tu iederies, jo tikai ar realistisku redzējumu tu saskati, ka vieglāk būtu izdomāt sev talantu, nekā vienā dienā kļūt stāvus bagātam vai veiksmīgam. Un Tu meklē, reizēm ienīstot savu eksistenci vairāk par visu, jo tavi nosprausti mērķi "būt ievērības cienīgam" neveiksmes gadījumā liek ienīst tev pašam sevi.

Un tikai tad, kad Tu esi izgājis cauri neizmērojamām mokām, ienīstot savu beztalantīgo eksistenci, tikai tagad Tu pamani īstos varoņus, kam tik sasodīti ļoti kādreiz vēlējies līdzināties. Ārsti, advokāti, politiķi un Tev mirdz acis, atkal redzot cerību starus. Tu raujies melnās miesās, lai tiktu tam visam klāt līdz kādu dienu tu saskati šo profesijas korumpēto aizkadru pusi un arī tas tev apnīk un tu vienkārši sev iegalvo, ka tas nav domāts tev. Tu tici, ka kādas diženākas lietas ir domātas tev nākotnē.

Un tev bija taisnība, kaut tu to nesaprati pat tad, kad mazās dvēseles trauslais ķermenis iegūlās tavās rokās. Viņa mazā plauksta apķērās ap tavu pirkstu liekot tev izskatīties tik milzīgam un varenam. Bet tu aizvien nesaprati, ka tieši šajā mirklī tu kļuvi par kāda sasodīto varoni. Tu turpināji, pazudināt sevi tālāk, alkās reiz kļūt varenam.

Laika skaitītāju paaudze - kaprači uz depresiju?

Veidojot projektu skolai, uzgāju kādu interesantu zinātnisku prognozi, ka 2020. gadā depresija kļūs par 3. populārāko slimību, kas kļūs par iemeslu darba veikšanas nespējai. Kā jau ierasts, manu interesi uzreiz piesaistīja šī slimība, jeb tās iemesls - Kāpēc tā ir kļuvusi tik populāra mūsdienās? Ņemot vērā, ka pagājušā gadsimtā dzīvojušie cilvēki ir pārcietuši divus karus, bet šīs slimības uzplaukums neapņēma tādus apmērus, kā mūsdienās. Kas mūsdienās cilvēku dzīvi padara nelaimīgāku nekā kara laikā?

Kā jau ierasts es pavadīju laiku, meklējot tam racionālu  izskaidrojumu, taču, varbūt, tā ir mana nemākulība meklēt informāciju internetā vai arī vienkārši par to netiek plaši diskutēts, jo pamatotu skaidrojumu tam neatradu. Tā iemesla dēļ es nolēmu dalīties ar, manuprāt, racionālu un loģisku skaidrojumu pie kāda secinājuma es nonācu, pēc maniem pētījumiem.

Tikai sapnis

Viņš nevēlējas viņu pamest vienu,

Taču tuvojās tumsa

Un kapu vārti tika slēgti ciet.

Viņš devās prom,

Aiz sevis atstādams solījuma ziedus

Un klusībā cerot,

Ka vēl kādreiz abi tiksies.

Viņš pagriezās uz sāniem,

Vēloties viņu pievilkt sev tuvāk,

Taču viņas tur vairs nebija

Un nekad arī nebūs.

Pēc vairākiem mēnešiem

Viņš bija redzējis viņu atkal,

Taču sāpīgi atklāja,

Ka tas bija tikai sapnis.

Mans dvēseles spogulis

Visai bieži man uzdod jautājumu, kā tas nākas, ka savu blogu es jau rakstu gandrīz 3 gadus, taču vēl neesmu sākusi veidot rakstus, kuri piesaistītu lielāku mērķauditoriju. Kāpēc es vēl pieturos pie nemitīgas dzīves jēgas apceres un sava subjektīvā viedokļa izteikšanas, iespējams, ne visai nozīmīgos jautājumos , tā vietā, lai sevi popularizētu kā grāmatu kritiķi vai jebkurā citā vairāk populārā jomā? Turklāt aizvien biežāk man sāk uzdot jautājumus par to, kā tas ir rakstīt delikātas lietas par savu garīgo pasauli, un vai tas reizēm nešķiet muļķīgi. Salīdzinot, ka paši šie jautātāji apgalvo, ka baidītos rakstīt par  sevi, jo tas šķiet neierasti, un pastāv bažas, ka viņi var tikt nopelti vai nesaprasti.

Bieži man ir bijis grūti atbildēt uz šādiem jautājumiem, jo es pati sev nekad nebiju vaicājusi, kāpēc es rakstu. Es vienkārši nonācu līdz tam mirklim, kad man uzradās neliels fanu pulks, kurš apgalvoja, ka šīs manas domu vēsmas viņus iedvesmo, kas gluži vienkārši radīja manī iekšēju atbildību turpināt iesākto.

Šodien es pati sev uzdevu šos jautājumus un nonācu, ja to tā var saukt, pie iekšējas atklāsmes. Es apzinos, ka pāris gadus vēlāk, lasot šos ierakstus es sēdēšu un domāšu, ka patiešām, visas tās lietas, kas satrauca mani tagad, liekas muļķīgas.  Bet vai es domāšu, ka šī mana aizraušanās ar bloga rakstīšanu bija kļūda? Nē! Jebkurš no mums piekritīs, ka atceroties vecās lietas, kas kādreiz šķita sirdi plosošas, visbiežāk, tagad šķiet nenozīmīgas un pat smieklīgas. Turklāt tā laika reakcija uz šīm lietām var šķist pat nedaudz komiska.  Taču tas viss absolūti nekādā gadījumā nav muļķīgs, jo šīs lietas mums lika garīgi augt un attīstīties.

Ceļš līdz sevis pilnveidošanai.

Lai arī es sākotnēji, tuvojoties vasaras beigām, biju pilna motivācijas rakstīt daudz jaunus rakstus ar interesantu saturu un materiālu, pēdējā laikā jūtos vairāk kā izsmelta.  Un ir grūti paskaidrot kāpēc, jo šķietami nekam vairs nav spēka un laika. Ir grūti pat noteikt, kur šis laiks pazūd, jo tas aizpeld nemanāmi un pat vakara beigās ir grūti atminēties, ko es šodien esmu darījusi, jo visi notikumi, šķietami, ir saplūduši vienā laika telpā.

Un līdz ar šādu pašsajūtu man neapzināti gribas īdēt un čīkstēt par dzīvi, taču iekšējā saprāta balss manī vēl rosina pārliecību, ka tā nedrīkst. Noteikti, ka šāds dvēseles stāvoklis nedrīkst kļūt par normu! Turklāt par šādu emociju esamību nevaru vainot laika apstākļus vai notikumu sakritību, jo tikai mēs paši izlemjam, cik daudz kāds spēj mūs ietekmēt. Tieši šīs atziņas dēļ, pāris dienas pavadīju meditējot ar sevi, apdomājot notikumus un cenšoties izprast savu uzvedību.

Pie kādiem secinājumiem es nonācu?

Kā viens no maniem neapmierinātības iemesliem ir mana neapzinātā vēlme visus atstumt no sevis. Es nepienācīgi novērtēju citu cilvēku ieguldītās pūles, lai radītu labsajūtu un patīkamu vidi man, un nepārtraukti pati attālinos no šīm personām. Laikam iekšēji cerot, ka kāds skries pakaļ un to prātu atsitīs īstajā vietā.

Otrā lieta ir mana šķietamā neieinteresētība par lietām. Viss šķiet pašsaprotami, gaidāms pasākums ir vairs tikai pasākums, kurš vairs nemainīs dzīvi, ja to izlaidīšu vai nokavēšu. Pie šī punkta kāds, varbūt, apgalvotu, ka tā gluži vienkārši ir ierasta pieaugšanas pazīme un, iespējams, tur ir arī sava taisnība, taču manā gadījumā tai papildus nāk visai liela vienaldzība. Turklāt ar šo vienaldzību rosinās arī iekšējā melanholija, vai vēl jo vairāk, īdēšana par to, cik viss ir slikti, vienmuļi un garlaicīgi.

Un, iespējams, arī nosaukto divu iemeslu dēļ mani pēdējā laikā vajā visai bezsakarīgi murgi, kuri, šķietami, iztukšo tās pēdējās piles, kas bija atlikušas manā enerģijas traukā.

Šobrīd es jūtu visai izteiktu vajadzību strādāt pašai ar sevi un savu domāšanu, lai pamazām atgūtu savu iepriekšējo entuziasmu un enerģiju. Tieši tāpēc es esmu nolēmusi uzsākt nelielu pārbaudījumu pašai sev - "30 dienas, katru vakaru pierakstīt pozitīvos dienas notikumus, atziņas un mācības."  Vārdu sakot, centīšos sevi tendēt uz pozitīvo domāšanu.  Bet vislabākie manis kontrolētāji un motivētāji esat jūs, lasītāji, kuri seko manām gaitām arī citos sociālajos portālos.

Tā kā publiski paziņoju, ka kopš 7. oktobra es katru dienu ievietošu pa vienai pozitīvai dienas atziņai vakara pusē savā twittera kontā. Ja es pati lauzīšu savu apņemšanos, ticu, ka aizrādīsiet un liksiet man turpināt iesākto, kā to esat darījuši arī pirms tam.

Lai sākas 30 dienas pozitīvās domāšanas!