Ceļš līdz sevis pilnveidošanai.

Lai arī es sākotnēji, tuvojoties vasaras beigām, biju pilna motivācijas rakstīt daudz jaunus rakstus ar interesantu saturu un materiālu, pēdējā laikā jūtos vairāk kā izsmelta.  Un ir grūti paskaidrot kāpēc, jo šķietami nekam vairs nav spēka un laika. Ir grūti pat noteikt, kur šis laiks pazūd, jo tas aizpeld nemanāmi un pat vakara beigās ir grūti atminēties, ko es šodien esmu darījusi, jo visi notikumi, šķietami, ir saplūduši vienā laika telpā.

Un līdz ar šādu pašsajūtu man neapzināti gribas īdēt un čīkstēt par dzīvi, taču iekšējā saprāta balss manī vēl rosina pārliecību, ka tā nedrīkst. Noteikti, ka šāds dvēseles stāvoklis nedrīkst kļūt par normu! Turklāt par šādu emociju esamību nevaru vainot laika apstākļus vai notikumu sakritību, jo tikai mēs paši izlemjam, cik daudz kāds spēj mūs ietekmēt. Tieši šīs atziņas dēļ, pāris dienas pavadīju meditējot ar sevi, apdomājot notikumus un cenšoties izprast savu uzvedību.

Pie kādiem secinājumiem es nonācu?

Kā viens no maniem neapmierinātības iemesliem ir mana neapzinātā vēlme visus atstumt no sevis. Es nepienācīgi novērtēju citu cilvēku ieguldītās pūles, lai radītu labsajūtu un patīkamu vidi man, un nepārtraukti pati attālinos no šīm personām. Laikam iekšēji cerot, ka kāds skries pakaļ un to prātu atsitīs īstajā vietā.

Otrā lieta ir mana šķietamā neieinteresētība par lietām. Viss šķiet pašsaprotami, gaidāms pasākums ir vairs tikai pasākums, kurš vairs nemainīs dzīvi, ja to izlaidīšu vai nokavēšu. Pie šī punkta kāds, varbūt, apgalvotu, ka tā gluži vienkārši ir ierasta pieaugšanas pazīme un, iespējams, tur ir arī sava taisnība, taču manā gadījumā tai papildus nāk visai liela vienaldzība. Turklāt ar šo vienaldzību rosinās arī iekšējā melanholija, vai vēl jo vairāk, īdēšana par to, cik viss ir slikti, vienmuļi un garlaicīgi.

Un, iespējams, arī nosaukto divu iemeslu dēļ mani pēdējā laikā vajā visai bezsakarīgi murgi, kuri, šķietami, iztukšo tās pēdējās piles, kas bija atlikušas manā enerģijas traukā.

Šobrīd es jūtu visai izteiktu vajadzību strādāt pašai ar sevi un savu domāšanu, lai pamazām atgūtu savu iepriekšējo entuziasmu un enerģiju. Tieši tāpēc es esmu nolēmusi uzsākt nelielu pārbaudījumu pašai sev - "30 dienas, katru vakaru pierakstīt pozitīvos dienas notikumus, atziņas un mācības."  Vārdu sakot, centīšos sevi tendēt uz pozitīvo domāšanu.  Bet vislabākie manis kontrolētāji un motivētāji esat jūs, lasītāji, kuri seko manām gaitām arī citos sociālajos portālos.

Tā kā publiski paziņoju, ka kopš 7. oktobra es katru dienu ievietošu pa vienai pozitīvai dienas atziņai vakara pusē savā twittera kontā. Ja es pati lauzīšu savu apņemšanos, ticu, ka aizrādīsiet un liksiet man turpināt iesākto, kā to esat darījuši arī pirms tam.

Lai sākas 30 dienas pozitīvās domāšanas!