Laika skaitītāju paaudze - kaprači uz depresiju?

Veidojot projektu skolai, uzgāju kādu interesantu zinātnisku prognozi, ka 2020. gadā depresija kļūs par 3. populārāko slimību, kas kļūs par iemeslu darba veikšanas nespējai. Kā jau ierasts, manu interesi uzreiz piesaistīja šī slimība, jeb tās iemesls - Kāpēc tā ir kļuvusi tik populāra mūsdienās? Ņemot vērā, ka pagājušā gadsimtā dzīvojušie cilvēki ir pārcietuši divus karus, bet šīs slimības uzplaukums neapņēma tādus apmērus, kā mūsdienās. Kas mūsdienās cilvēku dzīvi padara nelaimīgāku nekā kara laikā?

Kā jau ierasts es pavadīju laiku, meklējot tam racionālu  izskaidrojumu, taču, varbūt, tā ir mana nemākulība meklēt informāciju internetā vai arī vienkārši par to netiek plaši diskutēts, jo pamatotu skaidrojumu tam neatradu. Tā iemesla dēļ es nolēmu dalīties ar, manuprāt, racionālu un loģisku skaidrojumu pie kāda secinājuma es nonācu, pēc maniem pētījumiem.


Kas īsti mūs, 21. gadsimta cilvēkus, atšķirt no 20. gadsimta populācijas?  Šeit nu jau viennozīmīga atbilde būtu tehnoloģijas.  Mašīnas, datori, telefoni un jebkuras citas tehnoloģiskās ierīces, kas atvieglo mūsu ikdienas darbību. Protams, neviena no šīm lietām, nav 21. gadsimta jaunatklājums, taču tās, noteikti, ir pilnveidojušās kopš 20. gadsimta beigām.  Atšķirība tehnoloģijās ir tik milzīga, ka ātrums 40 km/h, kā mašīnas ātrākais sasniedzamais braukšanas ātrums, bija vēsturisks notikums, pēc kura autovadītājs komentēja, ka ātrums esot šķitis tik liels, ka viņam likās, ka viņš nositīsies.  Mūsdienās 40 km/h ir pavisam normāls mašīnas ātrums pilsētas ielās un citi mūsdienu autovadītāji vēl apgalvotu, ka tas vēl ir lēns braukšanas temps. Arī sasniedzamība, kādu mums nodrošina telefoni un datori ir unikāla mūsdienu priekšrocība, kad parocīgi varam sasniegt jebkuras savas vēlmes vai vajadzības ar vienu klikšķi vai zvanu.

Taču šīs mūsdienu tehnoloģijas ir arī vislielākā 21. gadsimta lāpsta rokot sev ceļu uz depresiju. Kāpēc, Tu vaicāsi?  Jo šī nemitīgā steiga, kurā esam pieraduši dzīvot, neļauj mums apstāties, ievilkt dziļi elpu un kvalitatīvi pavadīt dienu. Prāts bieži ir noslogots ar domām. Kā lai visu paspēj? Kā lai ātrāk visu izdara? Vai es paspēšu nokļūt vēlamajā galamērķī, nenokavējot ne minūti? Mēs dzīvojam nemitīgā ik dienas steigā, radot labvēlīgu vidi stresam.

Pamatojot savu viedokli, iesaistīšu piemēru. Kādreiz medicīna bija nekvalitatīva un mirstības koeficients augsts, jo saslimšanas gadījumā, cilvēks varēja rēķināties, ka ar transporta ātrumu vai tā nodrošināšanas nespēju, ārstu varēja nākties gaidīt vairākas dienas, ja tāds nebija pieejams tavā pilsētā. Nemaz nerunājot par nepieciešamajām tehnoloģijām un medikamentiem, kas tika izgudroti vēlāk. Turpretī mūsdienās transports visai ātri mūs spēj aizvest līdz vēlamajam galamērķim, tāpēc savā ikdienā mēs varam ietilpināt vairāk darbus, nekā to būtu spējis cilvēks 20. gadsimtā.

Tā arī, manuprāt, ir mūsdienu problēma. Nemitīgajā steigā cilvēki pārvērtē savas spējas un uzņemas pārāk daudz, pastāvīgi pārpūlējot sevi un savu ķermeni. Laikā, kad mēs ātri varam paveikt vairākas lietas, mums šķiet, ka šī iemesla dēļ arī mums pašiem ir jāpaveic vairāk, nerēķinoties ar izrietošajām sekām. Mūsdienās savu koncentrāciju un piepūli cilvēks vairāk ieliek resursu izlietošanā, nekā iegūšanā, sevi pārslogojot. Tieši tāpēc, cilvēki konstanti sāk justies nelaimīgi un neapmierināti ar savu darbu un dzīvi, atkal radot labvēlīgu vidi depresijai.

Ko es ar šo visu vēlējos pateikt? Apstājies! Ievelc dziļi elpu, ļauj pulsam nedaudz norimt. Nomierinies un izbaudi laiku. Apdomā vai visi tie darbi, kurus Tu uzņemies un dari, tiešām ir nepieciešami? Vai bez kaut kā nevar iztikt un vai no tā atteikšanās neatvieglos tavu ikdienu?

Atceries, par visu svarīgāks ir nevis laiks, bet gan Tu pats!