Mans dvēseles spogulis

Visai bieži man uzdod jautājumu, kā tas nākas, ka savu blogu es jau rakstu gandrīz 3 gadus, taču vēl neesmu sākusi veidot rakstus, kuri piesaistītu lielāku mērķauditoriju. Kāpēc es vēl pieturos pie nemitīgas dzīves jēgas apceres un sava subjektīvā viedokļa izteikšanas, iespējams, ne visai nozīmīgos jautājumos , tā vietā, lai sevi popularizētu kā grāmatu kritiķi vai jebkurā citā vairāk populārā jomā? Turklāt aizvien biežāk man sāk uzdot jautājumus par to, kā tas ir rakstīt delikātas lietas par savu garīgo pasauli, un vai tas reizēm nešķiet muļķīgi. Salīdzinot, ka paši šie jautātāji apgalvo, ka baidītos rakstīt par  sevi, jo tas šķiet neierasti, un pastāv bažas, ka viņi var tikt nopelti vai nesaprasti.

Bieži man ir bijis grūti atbildēt uz šādiem jautājumiem, jo es pati sev nekad nebiju vaicājusi, kāpēc es rakstu. Es vienkārši nonācu līdz tam mirklim, kad man uzradās neliels fanu pulks, kurš apgalvoja, ka šīs manas domu vēsmas viņus iedvesmo, kas gluži vienkārši radīja manī iekšēju atbildību turpināt iesākto.

Šodien es pati sev uzdevu šos jautājumus un nonācu, ja to tā var saukt, pie iekšējas atklāsmes. Es apzinos, ka pāris gadus vēlāk, lasot šos ierakstus es sēdēšu un domāšu, ka patiešām, visas tās lietas, kas satrauca mani tagad, liekas muļķīgas.  Bet vai es domāšu, ka šī mana aizraušanās ar bloga rakstīšanu bija kļūda? Nē! Jebkurš no mums piekritīs, ka atceroties vecās lietas, kas kādreiz šķita sirdi plosošas, visbiežāk, tagad šķiet nenozīmīgas un pat smieklīgas. Turklāt tā laika reakcija uz šīm lietām var šķist pat nedaudz komiska.  Taču tas viss absolūti nekādā gadījumā nav muļķīgs, jo šīs lietas mums lika garīgi augt un attīstīties.



Nekas, kas mūs garīgi pilnveido nav muļķīgs. Šie pārdzīvojumi ir mūsu atziņas un zināšanas par cilvēkiem un lietām. Bez šiem pārdzīvojumiem un bez šiem garīgajiem asaru plūdiem, mēs vienkārši paliktu nemitīgā stagnācijas posmā. Turklāt nonākot pie šāda secinājuma prātā ataust kāds filozofisks domugrauds, ko reiz teica viena no manām vidusskolas skolotājām: "Nekad nesmejies par savu mammu, ka viņa nemāk apieties ar viedtālruni, jo tieši viņa ir tā, kura Tev iemācīja apieties ar karoti."...

Es droši varu apgalvot, ka brīžos, kad prātā atausa pagātnes notikumi, es bieži sevi šaustīju par šķietami nepareiziem lēmumiem, taču ar laiku pārtraucu to darīt. Kāpēc, jūs jautāsiet? Pavisam vienkārši, jo jebkurš mans dzīves pieņemtais lēmums ir man devis mācību un palīdzējis nonākt līdz šim dzīves posmam, kurā es esmu. Un tikai tāpēc, ka esmu harmonijā ar savējo es, es nepārmetu sev pagātnes kļūdas, jo bez tām es, visticamāk, nebūtu ieguvusi tik daudz garīgās attīstības, kā šobrīd.

Bet atbildot uz jautājumu, kāpēc es rakstu, es neteikšu, ka man vienkārši patīk rakstīt ( kas, protams, arī ir taisnība un viens no iemesliem). Es rakstu, iespējams, visai egoistiska iemesla dēļ, jo es baidos pasaulē palikt kā viduvējība.  Es vēlos iedvesmot citus un aiz sevis atstāt kādu ziņu par savu eksistenci.  Kad pasaulē ir tik liela populācija ir viegli pazust starp pārējiem, tikt aizmirstam un vairs nepieminētam. Kā jebkurš no jums, es gribu, lai arī pēc 100 gadiem kāds atcerētos mani vai manus darbus. Taču kāds, iespējams, atbildēs, ka es pati nonāku pretrunās, jo, lai tiktu ievērotai ir jādara lietas, kas ir ievērības cienīgas. Kaut vai rakstīt par tematiem, kas interesēs vairāk cilvēkus nekā pāris manus draugus un, iespējams, citus, kuri nejaušības dēļ šo blogu ir uzgājuši.

Taču es nevēlos "pārdot sevi", izpatīkot citiem. Tieši šie temati, par kuriem es rakstu, man šķiet sirdij tuvi un nozīmīgi. Bet, manas pašas skatījumā, īsts cieņas pilns cilvēks ir tas, kurš nebaidās darīt un pastāvēt par lietām, kas viņam patīk, neskatoties uz to, ko domās citi.