Tu sapņoji....

Tu kādreiz sapņoji par sapņu pili un princi, kas stalti vērs vaļā ozolkoka durvis, skatam atklājot visu baltā marmora interjeru. Tu sapņoji par laimi, par naudu un varenību.  Ar laiku, sapņus par prinčiem un princesēm nomainīja vēlme būt pārdabiskam. Vēlme lidot, vēlme mācēt burties, vēlme būt par vampīru vai apkarot veselu zombiju armiju. Un vienā brīdī tavs fantāzijas lidojums sāka  izsīkt un tu atdūries pret smagu, aukstu sienu, kas nepārtraukti lika tev skatīties realitātes bargajās acīs, kur neviens nav varonis un pat prinči un princeses nešķiet tik pievilcīgi kā pasakās.
Pēc tam Tu sapņo kļūt par dziedātāju, Aktieri, modeli, jo tie ir elki, kas spēj Tevi pārsteigt tikko iepazītajā realitātē. Skaisti, populāri un sabiedrībā ievērojami cilvēki. Tevi apbur viņu graciozās kustības pa sarkano paklāju, skaistie tērpi un kleitas, kas vējā plīvo tik viegli kā noburtas. Un tu nospraud sev mērķi, kādreiz būt tik slavens, tik nozīmīgs un iecienīts kā viņi

Taču gadi iet un tu saproti, ka ja nav talanta, tad bez naudas vai neizmērojamas veiksmes tev slavas virsotnes nav lemts sasniegt. Tāpēc Tu izmisīgi pavadi gadus meklējot sevī talantu, lietu, kas tev padodas un vietu,kurā tu iederies, jo tikai ar realistisku redzējumu tu saskati, ka vieglāk būtu izdomāt sev talantu, nekā vienā dienā kļūt stāvus bagātam vai veiksmīgam. Un Tu meklē, reizēm ienīstot savu eksistenci vairāk par visu, jo tavi nosprausti mērķi "būt ievērības cienīgam" neveiksmes gadījumā liek ienīst tev pašam sevi.

Un tikai tad, kad Tu esi izgājis cauri neizmērojamām mokām, ienīstot savu beztalantīgo eksistenci, tikai tagad Tu pamani īstos varoņus, kam tik sasodīti ļoti kādreiz vēlējies līdzināties. Ārsti, advokāti, politiķi un Tev mirdz acis, atkal redzot cerību starus. Tu raujies melnās miesās, lai tiktu tam visam klāt līdz kādu dienu tu saskati šo profesijas korumpēto aizkadru pusi un arī tas tev apnīk un tu vienkārši sev iegalvo, ka tas nav domāts tev. Tu tici, ka kādas diženākas lietas ir domātas tev nākotnē.

Un tev bija taisnība, kaut tu to nesaprati pat tad, kad mazās dvēseles trauslais ķermenis iegūlās tavās rokās. Viņa mazā plauksta apķērās ap tavu pirkstu liekot tev izskatīties tik milzīgam un varenam. Bet tu aizvien nesaprati, ka tieši šajā mirklī tu kļuvi par kāda sasodīto varoni. Tu turpināji, pazudināt sevi tālāk, alkās reiz kļūt varenam.