Es Tevi izaicinu būt par labāku personu.

Mani fascinē mazu bērnu nesavtīgās atbildes par dzīves iecerēm, it īpaši, ja tas saistās ar vēlmi padarīt vecākus lepnus un kļūt par labu personu. Es teikšu godīgi, ka pēc tādas atbildes mana sirds un dvēsele ir aizkustināta. Un es jūtu neviltotu prieku, par to tiešumu un patiesumu vai atvērtību pret pasauli, kas piemīt maziem bērniem. Ar laiku šīs īpašības pazūd un uz pasaules ir daudz kretīnu, kas būtu kā apliecinājumam manis teiktajam.

Iejūtība nereti ir tikai vārds, kas pastāv pasakās. Reti, kad šis emocionālais stāvoklis ieņem reālu formu dzīvē. Aizvien biežāk, šķiet, ka apkārtējiem ir vieglāk citus nolikt pie zemes ar skarbiem, neiejūtīgiem vārdiem, lai izrādītu savu varenību, kamēr pārējie tajā visā noskatās ar trīcošām kājām, kas komiskā veidā atgādina makaronus; bezformīgi ļodzās no bailēm.  Šķiet, ka ja man būtu jāsalīdzina cilvēku subkultūras ar dzīvnieku pasauli es teiktu, ka pasaulē mīt daudz hiēnu, bet vēl vairāk zaķu, kas ierauj ļipu starp kājām.

Es kādreiz ar visu sirdi un dvēseli vēlējos būt laba persona un nauda man nebija galvenais dzinulis, kā savu mērķu vai rīcību iemesls. Tā dēļ mazākajās klasēs, ja kāds tika apbižots, es tik aktīvi iesaistījos cilvēka aizstāvēšanā, ka nereti pati kļuvu par upuri. Un man tas nebija svarīgi, jo man būtībā nekad nebija bijis svarīgs citu viedoklis par mani, es pārāk ļoti vēlējos cīnīties par "pasaules taisnību", lai ņemtu ko tādu vērā. Tieši tas visbiežāk panāca to, ka apbižoto personu neviens vairs neaizskāra, bet apbižotāji paši kļuva par upuriem manas neatlaidības dēļ.

Un kaut mēs neviens neesam ideāls, tai skaitā arī es pieļāvu kļūdas, taču es nepazaudēju šo savu vēlmi būt "labākai". Un šķiet, ka ar šādu ideoloģiju es nekad nevaru justies tā it kā dzīvē būtu iestājies stagnācijas posms. Pasaulē ir pārāk daudz veidu kā padarīt to labāku un vēl vairāk netaisnības tajā. Un par spīti tam, ka man ir asa mēle un es spēju nolikt pie vietas ikvienu, kas kādreiz ir centies aizskart mani vai draugus, es patiesībā esmu vissentimentālākā būtne pasaulē. Kura raud un jūt līdzi grāmatas tēliem, kura raudāja pat par to, ka skolotāja ar visu sirdi un dvēseli centās pievērst klases uzmanību, taču visi pārāk egoistiski bija ierāvušies savās mazajās pasaulītes. Es jūtu līdzi šķietami gandrīz ikvienam, tieši tāpēc es reiz sāku rakstīt savu blogu, lai raisītu "protesta akcijas" pret netaisnību.

Reizēm mana degsme šajās lietās šķita pašai sev muļķīga, bet es nekad neapstājos, jo pie manis nāca cilvēki, kuri apgalvoja, ka viņus iedvesmoju un tā arī bija mana kvēlēkā vēlme, kad es sāku rakstīt. Es vēlos iedvesmot ikvienu būt labākam, es vēlos iedvesmot citus nestāvēt malā, kad tiek darīts pāri citam, es vēlos iedvesmot ikvienu palīdzēt cilvēkam grūtībās, jo tas neprasa no mums daudz spēka, jo gandarījums pēc tam attaisno ikvienas pūles.

Tieši tāpēc es aizvien esmu šokā par notikušo, kad tēvs jau izmisumā ir devies uz skolu, lai nopērtu meiteni, kas viņa meitu apcēla. Es nespēju beigt brīnīties, cik vienaldzīgi cilvēki noskatījās, kā dzērājs uzbruka vīrietim pieturā, kamēr es jau spiedu policijas numuru. Un es nekad nespēšu saprast frāzi: "Katram pašam jāiet cauri saviem pāridarījumiem un Tu nevari viņus aizstāvēt, jo dzīvē pēc tam viņi paši nespēs tikt galā." Šādām lietām nebūtu jābūt mums kā mācībai dzīves skolā, ja vien mēs paši viens pret otru būtu iejūtīgāki, laipnāki un labāki. Tam visam tā nevajadzētu būt, un es nekad nesapratīšu, kāpēc to kāds uzskatītu par normālu vai pašsaprotamu situāciju? Kāpēc  noskatīties un neko nedarīt?

 Bet vai tu ko darītu lietas labā?

Vai vari definēt vārdu "skaists"?

Es kādreiz būtu ar prieku noskatījusies uz interneta akcijām, kuras popularizē platus gurnus un apaļīgus augumus, kā skaistus un sabiedrībā pieņemamus. Vienā vārdā sakot, kāpēc gan nē? Sabiedrībai nevajadzētu likt otram justies mazāk skaistam svara vai auguma dēļ. Turklāt nav tādas definīcijas vārdam "skaists", tas ir katra induviduālā cilvēka subjektīvais viedoklis, kas ir vai nav skaists. Bet kamēr to sabiedrība nesaprot kopsummā, tikmēr, iespējams, būtu pat labi, kad šādas skaistuma akcijas tiktu izplatītas.

Taču kā jau katrā ārēji skaistā lietā, tai līdzi velkas kāds neglīts "Bet". Līdz ar reklāmām, ka korpulents arī ir skaists, ir pieaugusi tievumu noniecināšanas popularitāte. Tā būtībā ir kā patstāvīga dilemma sabiedrības neattīstajiem prātiem. Jo acīmredzot šajos tukšajos prāta plašumos pastāv ideoloģija, ka atbalstīt var tikai vienu lietu. Tādējādi, lai pastiprinātu savu argumentāciju, otro lietu, ko Tu neatbalsti, automātiski ir jānoliek līdz ar zemi. Šajā gadījumā tie ir tievi cilvēki, jeb kaulaini suņi sieviešu dzimtē, kas nereti visai daiļi, citā vārdu formā, tiek izmantots sabiedrības vārdu krājumā.

Es pat vārdos nespētu aprakstīt, cik ļoti mani kaitina nejēdzīgas sabiedrības tendences vai inteleģences trūkums vispār. Tikai ar smagu nopūtu es vēlētos ikvienam teikt, ka, lai atbalstītu apaļīgus cilvēkus, nav jāliek tieviem cilvēkiem justies slikti par sevi vai justies neglītiem. Savu pārliecību par ķermeņa skaistumu var iegūt arī citā veidā. Tikai tā vietā, lai es to darītu un skaidrotu, no krūtīm izlaužas smaga nopūta un rokas bezpalīdzīgi nokarājas gar sāniem. Jo mācīt un pārliecināt var tikai cilvēku, kuram ir pašam sava galva uz pleciem, bet, ja tādas nav, tad mēģinājums kaut ko iegalvot var kļūt pavisam lieks. Ar šo rakstu es tikai vēlējos jums sniegt vielu pārdomām un aicināt būt ar savu galvu uz pleciem un skatu uz lietām un dzīvi! Nekas cilvēkā nav tik pievilcīgs kā inteliģence, un tur vairs nav nozīmes auguma aprisēm.

Kas ir interesanta personība un kā par tādu kļūt?

Pēdējā laikā bieži nākās dzirdēt no draugiem, ka kāda persona nav viņu spējusi garīgi uzrunāt, jo vienkārši nav šķitis interesants. Tīri dabiski manī radās interese izzināt, kas tad īsti ir interesants cilvēks un kā par tādu var kļūt? 

 Pēc definīcijas interesants cilvēks ir tāds, kurš spēj mums kaut ko sniegt vai nu garīgi, vai fiziski, vai abos gadījumos. Tā var būt nauda, sekss, komunikācija, vizuālais izskats, kas varētu cilvēku padarīt mūsu skatījumā interesantu. Labāks jautājums, ko uzdot sev , pirms Tu nolem būtu interesants kādam, būtu, vai tas ir nepieciešami?
Ne tas, ka tas ir pazemojoši, būt interesantam kādam tikai kā seksa objektam, tas tomēr degradē arī tevi pašu. Ja Tu paraksties uz šādām attiecībām, pats gaidot pretī ko vairāk, ar laiku Tu atdursies pret nelaimīguma nastas un neapmierinātības ar dzīvi un attiecībām. Vislabākā sajūta attiecībās tomēr rodas, ja abām personām ir kāds veids kā vienam otru garīgi, nepārtraukti pilnveidot. Tas dod enerģiju otram cilvēkam un Tev pašam, nemaz nerunājot par interesantumu, kas būs jūsu attiecībās.  Tāpēc es teikšu, ka visinteresantākais cilvēks ir tas, kurš spēj Tevi izklaidēt garīgi, iepazīstināt Tevi ar jaunām lietām un, iespējams, pat jauniem pasaules apvērsumiem.

Kā  tad būt interesantam, lai Tu piesaistītu citus kā sarunu biedrs?  

Lai tu kļūtu par interesantu sarunu biedru ir jāievēro daudzi priekšnosacījumi. Kā pirmais būtu prasme klausīties, jo ikvienam patīk, ja sarunu biedrs māk tevi uzklausīt un sadzirdēt. Tu nedrīksti pār savu sarunu biedru uzgāzt savu dienā sakrājušos īgnumu, turklāt, arī tavam viedoklim sarunās ir nozīmīga loma.  Ir patīkami runāt ar cilvēku, kurš spēj plaši diskutēt par vairākām jomām, būs ar savu viedokli un spēs iemācīt daudzas lietas, ko iepriekš vēl nebūsi dzirdējis. Taču tas ir sarežģīti, būt interesantam sarunu biedram, ja esi pieradis dzīvot tikai četrās sienās un nesaskatīt neko vairāk. Tomēr to var mainīt, savu viedokli un argumentus var vairot pat neizejot no mājas.

Lasi grāmatas!

Skolā mēs esam pieraduši mācīties no mācību priekšmetu grāmatām un bieži sūkstāmies, ka skola, tomēr nav iemācījusi pāris dzīvei vajadzīgas prasmes. Taču mēs paši ignorējam faktu, ka vislabākā dzīves mācību literatūra ir grāmatas, kuras mēs varam nopirkt jebkurā grāmatnīcā vai paņemt bibliotēkā. Turklāt, kas vēl labāk tevi var izglītot par dzīvi, kā citu cilvēku pieredze un skatījums uz dzīvi? Grāmatas ir galvenais materiāls, kas tev strauji dos iespēju vairot savu viedokli visdažādākajos tematos un būvēt spēcīgus argumentus par tiem.

Protams, ne tikai grāmatas spēj sniegt mums vēlamo informāciju, tās var būt arī filmas, reizēm pat video spēles vai pat parasti žurnāli, taču grāmatas tev spēs iemācīt analizēt situācijas. Izprast dzīves norises un varbūtības, paplašinās tavu vārdu krājumu, kas var šķist pievilcīgi arī citem. Tici man, lasot grāmatas tu vairāk iegūsi nekā zaudēsi!

Gala rezultātā, es nevaru apgalvot, ka viens cilvēks ir interesants, turpretī cits nav. Jo tas, kas ir interesants ir katras induviduālās personas subjektīvais viedoklis. Viens par ko es droši varu galvot ir tas, ka jo vairāk tev būs ko teikt, jo interesantāks tu šķitīsi citiem! 

Kad mūsdienās aklumam un egoismam nav robežu.

Reizēm cilvēkiem ir pārāk spilgta tendence cita acīs redzēt skabargu, bet savā baļķi neievērot. Aizvien nevaru pierasts pie fakta, kad cilvēki sūkstās un tiesājas savā starpā par pavisam muļķīgām lietām, kam būtībā pat nevajadzētu tikt apspriestām. Reizēm situācijas ir tik absurdas, ka es nevaru beigt brīnīties. Cilvēkiem nepatīk citas personas  rīcība, parspīti tam, ka šī persona ir tikai uzdrošinājies rīkoties identiski tam, kā to darītu cilvēks, kurš ir izteicis savu sūdzību. Tātad atkārtošu vēlreiz - cita acīs skabargu redz, savā acī baļķi, nē.

Tad kur slēpjas tā problēma? Kāpēc sabiedrība ir gatava atbalstīt vienu, bet otru nē? Vai tas tiešām ir atkarīgs tikai no sūdzību skaita un argumentu klāsta?

 Kāds krietni spilgtāks piemērs un arguments, manis teiktajam, būtu sieviešu žurnāli un sieviešu tiesību aizstāves. Tātad sievietes pastāvīgi sūdzās, ja kāds vīriešu portāls vai žurnāls sievieti ir attēlojis kā tikai iekāres objektu un paskaidro formulu, kā iepatikties vairākām sievietēm vienlaikus.  Taču šāds pats scenārijs jeb materiāls nepārtraukti tiek malts uz apli sieviešu žurnālos - Kā iekarot vīrieša sirdi? Kā pakļaut vīrieti savām iegribām?  Faktiski sieviešu žurnāli attēlo vīrieti, kā tikai iekāres objektu  un objektu ar kuru manipulēt. Vai mēs varam teikt, ka tikai viens no abiem pieminētajiem dzimumiem ir netaisns un šovinistiks? Nebūt, nē, taču tikai viens no tiem prot par savu sāpi kliegt visskaļāk.

Tieši tāpēc nereti tiek slēgti ciet vīriešu forumi internetā vai cenzēts žurnālistu darbs. Un vai ne velti, tāpēc varam teikt, ka vīrietim, izņemot pornogrāfisko materiālu ir visai maz viņam veltītu žurnālu vai portālu? Turpretī sieviešu žurnālu un portālu uzvija iet uz "urrā".

Protams, tam būtu arī krietni vieglāks skaidrojums, ne tikai šis pretrunīgais materiāls.  Gluži vienkārši sievietes biežāk ir gatavas lasīt un maksāt par samurgotiem mēsliem, ja drīkstu tā teikt.  Nereti sieviešu žurnāli un portāli maļ uz apli pavisam nejēdzīgu informāciju par modi, skaistumu, vīriešiem utt. Iespējams, cits iemesls, kāpēc vīriešu portāli vai žurnāli negūst tik lielu popularitāti patiesībā slēpjas tajā, ka viņi saprātīgāk netērē tam naudu un nejūt vajadzību pēc "smadzeņu skalošanas".

Bet tas nemaina faktu tajā, ka nereti mēs esam visai netaisni viens pret otru. Turklāt tik bieži esam pieraduši pie savas labsajūtas nodrošināšanas, ka aizvien vairāk aizmirstam situāciju apskatīt no abām pusēm. Tāpēc egoistiski lūdzam pēc savas taisnības, kamēr aizmirstam, ka arī otrai pusei pienākas sava daļa patiesības. Aicināšu jūs būt saprātīgiem un iejūtīgiem vienam pret otru! Apdomājiet labi katru situāciju arī no otra skatapunkta un rēķinieties arī ar otras puses interesēm!

Antifeministisks raksts

Leina Markevica brīdina: Šis raksts būs ļoti antifeministisks un var aizskart aktīvo feministu jūtas. 

Pēc dzejoļa publicēšanas "Vājais dzimums" līdz manām ausīm nonāca, manuprāt, visai amizants jautājums -  Vai Tu esi feministe? Nē, es neesmu feministe un tikai mūsdienu feministiskā aktīvisma dēļ šis vārds uzdzen pat nelielu nelabumu. Un kāpēc gan? Viss taču ir skaisti tajā, ka sievietes cīnās par savu dzimuma brīvību un vienīlīdzību. Protams, es atbalstītu to, ja vien tas nenonāktu līdz tādām galējībām, kādās šis temats ir šobrīd. Manā skatījumā neskūtas kājas un paduses nav ne apsveicami, ne arī skaisti, turklāt neargumentē nekādu svarīgu faktu, kāpēc sievietēm vajadzētu būt vienlīdzīgām ar vīriešiem.

Patiesība ir tāda, ka tas jau ir dabā ierakstīts, ka sievietes un vīrieši nav vienlīdzīgi. Tas ir redzams dzīvnieku valstī, taču neizprotamu iemeslu dēļ cilvēku rase ir retā suga, kas vēlas to mainīt pilnībā. Vīrietis sargā un baro ģimeni un tikai retajos gadījumos tas ir citādāk. Tas  ir dabā veidots, bet ja vēlamies nonākt pie piemēriem, tad lauvas ir visspilgtākais piemērs, un tā tam vajadzētu būt. Manuprāt, sieviete ir dzimums, kurai ir jābūt daiļai, tādēļ arī koptai, kas saistās ar lieko matiņu skūšanu. Taču krūtsgalu atklāšana publikai ir visai pretrunīgs gadījums, kuru vēlētos gan apstrīdēt, gan arī atbalstīt.

Protams, ja runājam par krūtīm, arī mani kaitina vasaras laika karstums, kad balts iesauļujums uz krūtīm "iet topā". Un ar skābu ģīmi bieži nolūkojos, kā vīrieši var atvēsināt sevi kaut vai novelkot kreklu un atklājot dabai puskailo ķermeni. Taču tur arī slēpjas sievietes burvība, sievišķība un noslēpumainība -  noslēptībā. Sakiet ko gribiet, taču apģērba gabals un vīrieša iztēle sievietes augumu padara pievilcīgāku nekā īsts kailums. Nesaskatu nekādu seksuālu vēlmi pēc tā, kas dien dienā jau tiek atrādīts citiem un jau tiek uzskatīts par normu. Turklāt, ja vēlamies runāt par tiešām lielām galējībām, tad arī sieviešu urinēšanai, manuprāt, nebūt nekādā gadījumā nevajadzētu būt tik atklātai, kā vīriešu. Ar to es nesaku, ka priecājos redzēt uz stūra vīrieti ar izkārtu daiktu un urīna strūklu, kas tek no tā.

Feministes savu galveno uzdevumu un būtību ir panākušas jau 20. gadsimtā, taču mūsdienās tam nav vairs lielas vajadzības. Ja kādā darba vietā atalgojumus iedala pēc dzimumiem, tad, jā, protestēsim pret to, bet tā arī ir vienīgā lieta ko es vēlētos atbalstīt.

Diemžēl, neesmu redzējusi vai dzirdējusi nevienu feministi, kas aktīvi iestātos pret noteiktu Āfrikāņu cilšu sieviešu apgraizīšanu vai vardarbību pret musulmaņu sievietēm, kam arī vajadzētu būt feministu top aktualitātei! Pareizi, tā vietā labāk staigāsim spalvainas, ar kailām krūtīm un urinēsim uz katra stūra. Paldies par uzmanību, taču man vairs nav ko piebilst...

Man būtu vienalga

Būtībā, man būtu vienalga, ka esi te,
Ja vien tava eksistence konstanti nekļūtu par apgrūtinājumu.
Un problēma nav tajā, ka tu elpo vai pārvietojies,
Tīrās galvas sāpes mīt tajā, ko tu saki un dari.
Reizēm, es vēlos, kaut tu būtu tikvien kā knislis,
Kuru aizgaiņāt prom, bez sirds pārmetumiem .
Bet te nu mana iekšējā sirdsapziņa kliedz,
Ka nevar tev lūgt, lai tu elpo klusāk
Vai dzīvo mierīgāk, lai gan... Labāk būtu,

(Smaga nopūta)
Ja tu nerādītos acīs man vispār!

Vai Tevi ir viegli ietekmēt?

Vai esi aizdomājies cik viegli ir ietekmēt tavu prātu? Cik viegli kāds apstāklis, cilvēks vai reklāma spēj mainīt tavas domas? Vai bieži esi pieķēris sevi pie domas, ka pēc kādas filmas vai reklāmas noskatīšanās tev ir radusies vēlme šo preci iegādāties vai lietot?

 Bieža kāre iegādāties reklamas nolūkos izvietotus produktus var norādīt uz tava prāta vieglo kontrolēšanu un ietekmēšanu.

Tu sapņoji....

Tu kādreiz sapņoji par sapņu pili un princi, kas stalti vērs vaļā ozolkoka durvis, skatam atklājot visu baltā marmora interjeru. Tu sapņoji par laimi, par naudu un varenību.  Ar laiku, sapņus par prinčiem un princesēm nomainīja vēlme būt pārdabiskam. Vēlme lidot, vēlme mācēt burties, vēlme būt par vampīru vai apkarot veselu zombiju armiju. Un vienā brīdī tavs fantāzijas lidojums sāka  izsīkt un tu atdūries pret smagu, aukstu sienu, kas nepārtraukti lika tev skatīties realitātes bargajās acīs, kur neviens nav varonis un pat prinči un princeses nešķiet tik pievilcīgi kā pasakās.
Pēc tam Tu sapņo kļūt par dziedātāju, Aktieri, modeli, jo tie ir elki, kas spēj Tevi pārsteigt tikko iepazītajā realitātē. Skaisti, populāri un sabiedrībā ievērojami cilvēki. Tevi apbur viņu graciozās kustības pa sarkano paklāju, skaistie tērpi un kleitas, kas vējā plīvo tik viegli kā noburtas. Un tu nospraud sev mērķi, kādreiz būt tik slavens, tik nozīmīgs un iecienīts kā viņi

Taču gadi iet un tu saproti, ka ja nav talanta, tad bez naudas vai neizmērojamas veiksmes tev slavas virsotnes nav lemts sasniegt. Tāpēc Tu izmisīgi pavadi gadus meklējot sevī talantu, lietu, kas tev padodas un vietu,kurā tu iederies, jo tikai ar realistisku redzējumu tu saskati, ka vieglāk būtu izdomāt sev talantu, nekā vienā dienā kļūt stāvus bagātam vai veiksmīgam. Un Tu meklē, reizēm ienīstot savu eksistenci vairāk par visu, jo tavi nosprausti mērķi "būt ievērības cienīgam" neveiksmes gadījumā liek ienīst tev pašam sevi.

Un tikai tad, kad Tu esi izgājis cauri neizmērojamām mokām, ienīstot savu beztalantīgo eksistenci, tikai tagad Tu pamani īstos varoņus, kam tik sasodīti ļoti kādreiz vēlējies līdzināties. Ārsti, advokāti, politiķi un Tev mirdz acis, atkal redzot cerību starus. Tu raujies melnās miesās, lai tiktu tam visam klāt līdz kādu dienu tu saskati šo profesijas korumpēto aizkadru pusi un arī tas tev apnīk un tu vienkārši sev iegalvo, ka tas nav domāts tev. Tu tici, ka kādas diženākas lietas ir domātas tev nākotnē.

Un tev bija taisnība, kaut tu to nesaprati pat tad, kad mazās dvēseles trauslais ķermenis iegūlās tavās rokās. Viņa mazā plauksta apķērās ap tavu pirkstu liekot tev izskatīties tik milzīgam un varenam. Bet tu aizvien nesaprati, ka tieši šajā mirklī tu kļuvi par kāda sasodīto varoni. Tu turpināji, pazudināt sevi tālāk, alkās reiz kļūt varenam.

Laika skaitītāju paaudze - kaprači uz depresiju?

Veidojot projektu skolai, uzgāju kādu interesantu zinātnisku prognozi, ka 2020. gadā depresija kļūs par 3. populārāko slimību, kas kļūs par iemeslu darba veikšanas nespējai. Kā jau ierasts, manu interesi uzreiz piesaistīja šī slimība, jeb tās iemesls - Kāpēc tā ir kļuvusi tik populāra mūsdienās? Ņemot vērā, ka pagājušā gadsimtā dzīvojušie cilvēki ir pārcietuši divus karus, bet šīs slimības uzplaukums neapņēma tādus apmērus, kā mūsdienās. Kas mūsdienās cilvēku dzīvi padara nelaimīgāku nekā kara laikā?

Kā jau ierasts es pavadīju laiku, meklējot tam racionālu  izskaidrojumu, taču, varbūt, tā ir mana nemākulība meklēt informāciju internetā vai arī vienkārši par to netiek plaši diskutēts, jo pamatotu skaidrojumu tam neatradu. Tā iemesla dēļ es nolēmu dalīties ar, manuprāt, racionālu un loģisku skaidrojumu pie kāda secinājuma es nonācu, pēc maniem pētījumiem.

Tikai sapnis

Viņš nevēlējas viņu pamest vienu,

Taču tuvojās tumsa

Un kapu vārti tika slēgti ciet.

Viņš devās prom,

Aiz sevis atstādams solījuma ziedus

Un klusībā cerot,

Ka vēl kādreiz abi tiksies.

Viņš pagriezās uz sāniem,

Vēloties viņu pievilkt sev tuvāk,

Taču viņas tur vairs nebija

Un nekad arī nebūs.

Pēc vairākiem mēnešiem

Viņš bija redzējis viņu atkal,

Taču sāpīgi atklāja,

Ka tas bija tikai sapnis.

Mans dvēseles spogulis

Visai bieži man uzdod jautājumu, kā tas nākas, ka savu blogu es jau rakstu gandrīz 3 gadus, taču vēl neesmu sākusi veidot rakstus, kuri piesaistītu lielāku mērķauditoriju. Kāpēc es vēl pieturos pie nemitīgas dzīves jēgas apceres un sava subjektīvā viedokļa izteikšanas, iespējams, ne visai nozīmīgos jautājumos , tā vietā, lai sevi popularizētu kā grāmatu kritiķi vai jebkurā citā vairāk populārā jomā? Turklāt aizvien biežāk man sāk uzdot jautājumus par to, kā tas ir rakstīt delikātas lietas par savu garīgo pasauli, un vai tas reizēm nešķiet muļķīgi. Salīdzinot, ka paši šie jautātāji apgalvo, ka baidītos rakstīt par  sevi, jo tas šķiet neierasti, un pastāv bažas, ka viņi var tikt nopelti vai nesaprasti.

Bieži man ir bijis grūti atbildēt uz šādiem jautājumiem, jo es pati sev nekad nebiju vaicājusi, kāpēc es rakstu. Es vienkārši nonācu līdz tam mirklim, kad man uzradās neliels fanu pulks, kurš apgalvoja, ka šīs manas domu vēsmas viņus iedvesmo, kas gluži vienkārši radīja manī iekšēju atbildību turpināt iesākto.

Šodien es pati sev uzdevu šos jautājumus un nonācu, ja to tā var saukt, pie iekšējas atklāsmes. Es apzinos, ka pāris gadus vēlāk, lasot šos ierakstus es sēdēšu un domāšu, ka patiešām, visas tās lietas, kas satrauca mani tagad, liekas muļķīgas.  Bet vai es domāšu, ka šī mana aizraušanās ar bloga rakstīšanu bija kļūda? Nē! Jebkurš no mums piekritīs, ka atceroties vecās lietas, kas kādreiz šķita sirdi plosošas, visbiežāk, tagad šķiet nenozīmīgas un pat smieklīgas. Turklāt tā laika reakcija uz šīm lietām var šķist pat nedaudz komiska.  Taču tas viss absolūti nekādā gadījumā nav muļķīgs, jo šīs lietas mums lika garīgi augt un attīstīties.

Ceļš līdz sevis pilnveidošanai.

Lai arī es sākotnēji, tuvojoties vasaras beigām, biju pilna motivācijas rakstīt daudz jaunus rakstus ar interesantu saturu un materiālu, pēdējā laikā jūtos vairāk kā izsmelta.  Un ir grūti paskaidrot kāpēc, jo šķietami nekam vairs nav spēka un laika. Ir grūti pat noteikt, kur šis laiks pazūd, jo tas aizpeld nemanāmi un pat vakara beigās ir grūti atminēties, ko es šodien esmu darījusi, jo visi notikumi, šķietami, ir saplūduši vienā laika telpā.

Un līdz ar šādu pašsajūtu man neapzināti gribas īdēt un čīkstēt par dzīvi, taču iekšējā saprāta balss manī vēl rosina pārliecību, ka tā nedrīkst. Noteikti, ka šāds dvēseles stāvoklis nedrīkst kļūt par normu! Turklāt par šādu emociju esamību nevaru vainot laika apstākļus vai notikumu sakritību, jo tikai mēs paši izlemjam, cik daudz kāds spēj mūs ietekmēt. Tieši šīs atziņas dēļ, pāris dienas pavadīju meditējot ar sevi, apdomājot notikumus un cenšoties izprast savu uzvedību.

Pie kādiem secinājumiem es nonācu?

Kā viens no maniem neapmierinātības iemesliem ir mana neapzinātā vēlme visus atstumt no sevis. Es nepienācīgi novērtēju citu cilvēku ieguldītās pūles, lai radītu labsajūtu un patīkamu vidi man, un nepārtraukti pati attālinos no šīm personām. Laikam iekšēji cerot, ka kāds skries pakaļ un to prātu atsitīs īstajā vietā.

Otrā lieta ir mana šķietamā neieinteresētība par lietām. Viss šķiet pašsaprotami, gaidāms pasākums ir vairs tikai pasākums, kurš vairs nemainīs dzīvi, ja to izlaidīšu vai nokavēšu. Pie šī punkta kāds, varbūt, apgalvotu, ka tā gluži vienkārši ir ierasta pieaugšanas pazīme un, iespējams, tur ir arī sava taisnība, taču manā gadījumā tai papildus nāk visai liela vienaldzība. Turklāt ar šo vienaldzību rosinās arī iekšējā melanholija, vai vēl jo vairāk, īdēšana par to, cik viss ir slikti, vienmuļi un garlaicīgi.

Un, iespējams, arī nosaukto divu iemeslu dēļ mani pēdējā laikā vajā visai bezsakarīgi murgi, kuri, šķietami, iztukšo tās pēdējās piles, kas bija atlikušas manā enerģijas traukā.

Šobrīd es jūtu visai izteiktu vajadzību strādāt pašai ar sevi un savu domāšanu, lai pamazām atgūtu savu iepriekšējo entuziasmu un enerģiju. Tieši tāpēc es esmu nolēmusi uzsākt nelielu pārbaudījumu pašai sev - "30 dienas, katru vakaru pierakstīt pozitīvos dienas notikumus, atziņas un mācības."  Vārdu sakot, centīšos sevi tendēt uz pozitīvo domāšanu.  Bet vislabākie manis kontrolētāji un motivētāji esat jūs, lasītāji, kuri seko manām gaitām arī citos sociālajos portālos.

Tā kā publiski paziņoju, ka kopš 7. oktobra es katru dienu ievietošu pa vienai pozitīvai dienas atziņai vakara pusē savā twittera kontā. Ja es pati lauzīšu savu apņemšanos, ticu, ka aizrādīsiet un liksiet man turpināt iesākto, kā to esat darījuši arī pirms tam.

Lai sākas 30 dienas pozitīvās domāšanas!

Ieraksts bez nosaukuma.

Tu uzskati to par dilemmu,

Katru rītu, nespējot izvēlēties savu kafiju,

Starp karameļu makijato un mandeļu Latte.

Tava naivā dzīves apcere

Raisa manī iekšēju melanholiju.

Gribu ticēt, ka pasaulē vēl mīt ģeniāli prāti,

Kad šķiet, ka pasaulē idiotiem pieder vara.

Tev šķiet, ka labi izskatīties Fashion weekā

Ir katra indivīda dzīves jēga, 

Tev šķiet, ka tavai dzīvei piemīt liela nozīme.

Bet es tev teikšu, ka tā nav,

Un tu man dusmās kliegsi atpakaļ,

Ka man nav taisnība.

Sievišķīgi vīrieši.

Tā nu ir sanācis, ka pēdējā brīdī mainoties plāniem, es vienā no karstākajām vasaras dienām ar nevajadzīgi smagu mugursomu atbraucu uz Rīgas centru.  Pēc 3 stundu garas pastaigas, tveicīgos saules staros, nesot lieku svaru uz pleciem,  braucu atkal mājās.  Liela noguruma pārņemta, ik pa laikam dusmojos uz sabiedriskā transporta pasažieri, man aiz muguras, kurš bija sapircies smakojošus pončikus un skaļi čāpstināja. Patiesībā, mani tobrīd kaitināja it viss, kas traucēja koncentrēties lasīt jaunāko žurnāla "Cosmopolitan" numuru un atslēgties no pasaules ar nejēdzīgiem rakstiem, baumām un tenkām. Vēl jo vairāk mana tā brīža slikto garastāvokli sabojāja puisis, kurš sāka man rakstīt sms, līdzīgi kā to darītu naiva, nenobriedusi meitene.

Sievišķīgi vīrieši ierindojas mana melnā saraksta top 10, starp lietām, kas mani neciešami kaitina.

 Jau no pašas bērnības man nav veicies izveidot spēcīgu, saistošu draudzību ar meiteni, kuru neizjauktu nejēdzīgas intrigas. Tāpēc vienmēr lepojos, ka lielākoties manu draugu loku veido puiši, jo viņi taču nav intriganti kā meitenes! Tas, kas sakāms tiks pateikts uzreiz! Vismaz es tā uzskatīju līdz šim.

"Pacel draugu septītajās debesīs"

Kad, manuprāt, sociālā portāla www.draugiem.lv slava jau sen norietējusi, savu profilu apmeklēju aizvien retāk.  Portāla jauninājumus un aktualitātes pamanu, visbiežāk, tad, kad tās vairs nav nemaz aktuālas.  Tāpēc runājot par kādu nesen uzzietu aplikāciju, nezinu vairs, cik tā ir aktuāla un, cik
daudzi to jau ir pamanījuši.

Writer.is

Kad uzzināju par www.writer.is mājaslapu, kas paredzēta "rakstniekiem" īso stāstu rakstīšanai, biju lielā sajūsmā.  Ja reiz man radīsies iedvesma savu ideju pasniegt vairāk mākslinieciskā formā, to varēšu darīt tur. Vai arī iedvesmoties, lasot citus stāstus. Tad nu es piereģistrējos šajā portālā, bet manu lielo sajūsmu nomainīja jautājums: "Kas tas par mēslu?"

Skolēna likšana rāmjos

Savu vienaudžu vidū bieži esmu pazīstama ar daiļrunību. Pārsvarā visi zina, ka man patīk rakstīt un, ka mans mūža lielais sapnis ir sarakstīt grāmatas. Taču ikvienam acis plati ieplešas, dzirdot, ka nebaidos dzejā izmantot vārdu "maita". Daudziem rodas jautājumi. Vai tā drīkst? Vai tas ir pareizi? Un kā gan savādāk, ja mūsdienu skolas domrakstos,
sava radošuma ieviešana tiek pārsvītrota kā neiekļaušanās tematā. Vai aizliedz izmantot vārdus, jo tie tiek iepazīstināti kā žargoni.

Morāles kroplums mūsdienās

Acīmredzot, jaunas un pat nepilngadīgas meitenes ir mūsdienu pieaugušo vīriešu top tendence. Varētu stāstīt savus novērojumus, kad 27 gadus vecs vīrietis ir kopā ar 12 gadīgo vai 28 ar 14 gadnieci.  Bet šoreiz es runāšu par savu pieredzi, cik izmisušus piedāvājumus esmu saņēmusi no vīriešiemi 30 -50 gadus veciem, sociālajos tīklos.

Ģenialitātei nevajag daudz

Vārdiem ir neizmērojams spēks un tikai ar gadiem esmu sākusi to saprast. Reiz es nebeidzu sūkstīties, ja skolas mācību programma pieprasīja rakstīt dzejoli par noteiktu tēmu. Es nekad nespēju to izdarīt un tas vienmēr mani saniknoja, vēl jo vairāk skolotājas padoms, sakot: "Var uzrakstīt arī lielisku četrrindīti, kur nav ko pielikt un atņemt!".  Ej un domā, kā ierobežot sevi četrās rindās, pāris vārdos! It īpaši ja runa ir par mani, kurai neizbēgami patīk runas plūsma, gari apraksti un reizēm pat liekvārdība.

Nesen manu uzmanību pievērsa kāds zeltenes.lv raksts ar kuru es vēlējos padalīties.

Kāds izskatīsies internets pēc 100 gadiem?

Esmu atkal ķērusies klāt jaunu rakstu veidošanai un rakstīšanai.  Tā kā man bieži pārmeta, ka rakstu aizvien retāk un filozofēju arvien mazāk, tad nu filozofijas pilns raksts no manas puses, kurā esmu iesaistījusi gan savus lasītājus, gan vienkārši cilvēkus no malas. 

Internets ir nozīmīga ikdienas sastāvdaļa mūsdienās. Komunikācija, darbs, izklaide bieži sastāv no viena un  tā paša avota. Un skatoties kā datori un internets ir mainījies 15 gadu laikā šķiet neprognozējami noteikt, kādi tie būs pēc 100 gadiem. Iespējams tajā varēsim nopirkt it visu - cilvēku, kurš sastādīs tev kompāniju, ja nevēlēsies pusdienot viens vai identiska auguma un miesasbūves personu, kurš tavā vietā uzlaikos apģērbu, ja pašam būs uznācis slinkums. Varbūt, ja dzīvē reiz apniks, ka apšauba tavus lēmumus un rīcību vai strīdās pretī - uz randiņu varēsi doties ar ieprogrammētu, pilnīgi pakļāvīgu
robotu.
Kas to lai zina, kādas iespējas cilvēkiem sniegs internets nākotnē?

Tad nu es apkopoju dažus viedokļus - " Kāds varētu izskatīties internets pēc 100 gadiem?"

Vissliktākie ieteikumi par dzīvi un attiecībām, ko esmu saņēmusi.

Šajā rakstā esmu apkopojusi sliktākos ieteikumus, ko esmu saņēmusi. To autori ir dažāda vecuma un dzimuma cilvēki. Ja atpazīstiet kaut kur sevi, lūgums to neuztvert aizvainojoši.

"Tu esi jauna, visu vēl paspēsi."

 Mācīt man neiespringt uz lietām ir vislielākā kļūda. Tā vietā man krietni vairāk noderētu ieteikums, kā plānot savu laiku, kā paspēt visu iecerēto.  Atslābšana un neiespringšana rada slinkumu vēlāk kaut ko iesākt.  Šī ieteikuma vietā es labāk sagaidītu kaut ko tādu: "Izbaudi visu, kamēr vēl vari."  vai " Tver mirkli, dzenies pēc iespējām un meklē piedzīvojumus!".  Ja kāds man būtu mācījis nevis atslābt bet gan baudīt dzīvi, iespējams, es jau sen būtu izdevusi savu grāmatu vai dalījusies šajā blogā ar neaptveramiem iespaidiem.

"Vājais dzimums"

Mēs, cilvēki, pārāk iedalām lietas un pat viens otru. Plašajā pasaulē mēs cenu zīmes un birkas liekam, vairs ne tikai precēm, bet arī viens otram. Tieši šī iemesla dēļ, man radās iedvesma dzejolim, kas šoreiz neatspoguļo subkultūru iedalījumu, bet pašu galveno - dzimumu iedalījumu spēku pakāpē. Atcerēsimies, ka galvenais neslēpjas dzimumā, bet katrā personā individuāli, tāpēc mēs reizēm mēdzam cilvēkus apzīmēt kā, piemēram, vīrišķīga sieviete vai sievišķīgs vīrietis. Patiesībā visa vaina nav dzimumā, bet mūsos pašos!

Ceru, ka jums patiks! :)

18

Cilvēka draugi un tuvinieki ir kāda daļa no viņa paša. Atceros vēl dienu, kad sēdējām ar mammu un viņa sprieda no kā man varētu būt iedzimta rakstīšanas prasme. Prātoja no kā man ir lielākā daļa raksturu iezīmju, kuras viņa neasociē ar nevienu citu manu radinieku. Tāds mazais, radošais īpatnis es esmu.

Pārliecināts par sevi

Vai spētu kādreiz muzicēt uz ielas? Apsēsties un spēlēt kādu instrumentu vai dziedāt? Vai spētu ievietot interneta vietnē youtube video par tēmu, kura tev interesē, bet apzinies, ka to redzēs draugi un paziņas? Varētu publicēt internetā mākslas foto, apzinoties to, ka, iespējams, neko neesi mācījies par fotogrājām, bet uzskati, ka pēc intuitīvām izjūtām ir uzņemti labi kadri? Vai spētu cilvēkam atklāti pateikt savu viedokli, nebaidoties aizskart jūtas?

Ja uz visiem jautājumiem atbildēji nē, tad tu dzīvo ar izmisīgu vēlmi visiem izpatikt.

Vēlme izpatikt ir viena no lielākajām cilvēka problēmām." Es atsakos iet uz kora nodarbībām, jo bērnības draugi reiz apgalvoja, ka koris viņiem šķiet neinteresants un stulbs." Tas var būt ikdienišķs notikums, kurā Tu, iespējams, atsakies no kaut kā, kas pašam patīk, tikai lai izpatiktu citiem. Katra jauna darbība un rīcība balstās uz domas:  "Ko par to domās citi?".

Depresija un veselīgs uzturs.

Būt veselīgam un izskatīties veselīgam ir divas atšķirīgas lietas, tāpat, kā sakot, ka domu spēks daudz ko līdz fiziskās veselības stiprināšanai. 
Tikai reizēm aizmirstam, ka tik pat ļoti fiziskā veselība ietekmē prātu un garīgo pasauli. 
Kaut pieliku lielas pūles, lai aizvirzītu savu blogu no depresijas pētīšanas tematiem, šodien man radās visai interesanta doma, kas aktualizējas ne tikai ar depresiju, bet veselību kopsummā.

Šķietami jauna modes tendence mūsdienās ir būt veselīgam. Frāzes:  "Es ēdu veselīgi!", "Es apmeklēju sporta zāli!", ir kā sava veida apliecinājums par spēcīgo apņēmību un stipro raksturu.  Tā pat kļūst par visai nozīmīgu lietu, ko mūsdienās daudzi labprāt aktualizē, popularizē un slavina. Nebūt ne slikti, taču jāatzīst, ka reti ieklausos tajā.  Iespējams, tāpēc, ka mans vājais raksturs nespēj atteikties no šokolādes un šokolādes  kūkām. Nekad šos ieteikumus un slavēšanu es neņēmu nopietni, sakot, ka mana mīlestība pret šokolādi ir spēcīgāka par vēlmi būt veselīgai.

Es vācu mantas

Es vācu mantas.

Ne gluži ņemot no ielas un nesot mājās, bet es krāju katru sīkumu, kas man reiz dzīvē bijis nozīmīgs. Pamazām es apaugu ar mantām, apaugu ar atmiņām par laimi un sasniegumiem. Es smaidu tās pārcilājot, es priecājos tās apskatot un drīz es aizmirstu.

Nē, ne jau atmiņas. Es aizmirstu sevi.

Ir patīkami gremdēties atmiņās, domājot par laikiem un cilvēkiem, kuri nesuši tev laimi dzīvē. Ir patīkami pazust no tagadnes, jo tādi mēs esam... nekad nenovērtēsim to kas ir, kamēr apkārt būs tik daudz kā cita, kas mums vēl nav.

Un tomēr, reiz es attapos tepat. Sēžam un domājam, cik daudz laika es pazaudēju, kavējoties atmiņās.

Reiz man likās, ka bailes ir tās, kuras attur mūs no jauniem piedzīvojumiem. Tomēr, laikam, tie ir pagātnes lauri, kuri mūs aizviļ savā saldumā, liekot justies niecīgam tagadnes rūgtumā.

Vissvarīgākā atziņa

Viena no manu veco rakstu dzīves motivācijām bija - "Ja dzīve sniedz ko labu pretī, ņem, nemaz nedomājot." Neesmu dzēsusi nevienu rakstu, kopš 2012. gada, saglabāju tos melnrakstos ar domu, ka atkal kādreiz pārlasīšu tos, cenšoties atcerēties, kādas tolaik bija manas emocijas, problēmas un piedzīvojumi. Mans blogs reiz varētu kļūt par autobiogrāfisko grāmatu.

Blogā es pati varu noskatīties uz sevi no malas, vērot savu progresu un izaugsmi.  Pavisam noteikti, kad 2012. gadā savu blogu sāku rakstīt pavisam no jauna, tolaik nebūtu domājusi, ka tas reiz varētu sasniegt 10 000 skatījumus vai es kādā svētdienas dienā radio ēterā varētu simtiem klausītājiem stāstīt par sevi un lasīt savu dzeju.

Reiz...

Reiz es vēlējos saņemt uzmundrinājumu, saņemt vienkāršus vārdus kā mierinājumu, ka viss būs labi.
Vēlējos dzirdēt mazu frāzi, ka tas, kas mani satrauc ir maznozīmīgi. Vēlējos, lai kāds atgādina, ka ir jākoncentrējas uz lietām, kurās nākotnē vēlos pilnveidoties, kuras  dara mani laimīgu.

Raksts dzejiskā noskaņojumā.

Pēdējā laikā mani nepamet dzejisks noskaņojums un vēlme rakstīt liriskus, prozas veidīgus tekstus.
Tā nu padalīšos ar dažiem domu graudiem, kas varbūt arī tev liks nedaudz aizdomāties.

"Nav jābaidās reizēm justies vientuļam, jo tā var justies ikviens.

Ir jābaidās justies tukšam, jo ļaunāk kā just vientulību ir nejust neko."